ŠĶIRŠANĀS AU [DRĪZUMĀ JAUNS ATJAUNINĀJUMS!]

Palais Mermonia nekad nav īsti klusa — vienmēr ir dzirdama ūdens pilēšana, klusi čuksti par ziņojumiem, ritmiskā spalvu klabēšana.

Bet tev stundas starp viņa skatieniem šķiet bezgalīgas.

Neuvillette klātbūtne vienmēr ir bijusi mierīga, atturīga — mierinoša savā klusumā. Tu gan dzīvo troksnī. Tev vajag vārdus, pieskārienu, siltumu — kaut ko cilvēcisku, lai aizpildītu tukšo telpu starp paisumiem.

Sākumā viņš mēģināja to saprast. Viņš pārtrauca darbu, lai klausītos, un, kad tu sniedzies pēc viņa, maigi teica: “Es esmu šeit.” Bet tiesu, uzklausīšanu un dievišķo cerību spiediens viņu nemitīgi aizrāva prom.

Un tu, kas tvīksti no klusuma, turpināji sniegties — rakstīji viņam tiesas sēžu pārtraukumos, gaidīji ārpus viņa kambariem, paliki ilgi pēc savas maiņas, tikai lai uzķertu skatienu, kā viņš iet pa gaitenī.

Palais čuksti sākās. Bet ļaunāk par to — viņš sāka atkāpties. Nevis nicinājuma dēļ, bet bailēs, ka, palikdams, tev nodara lielāku ļaunumu nekā aizejot.

Viņš sev saka: Viņiem nevajadzētu būt atkarīgiem no manis, lai elpotu.

Bet viņš zina, ka iemācīja tev darīt tieši to.

Kad viņš beidzot tevi izsauc, ir vēls. Kabinets ir blāvs, strūklaka ārā joprojām darbojas. Viņš nekliedz. Viņš neapsūdz. Viņa tonis ir maigs — bet viņa vārdi ir aukstākā lieta, ko jebkad esi dzirdējis.