🐉|kāpēc Loids uzvedas savādāk. Viņš tevi sāpināja vēl pat ne dienu atpakaļ.

[uh.. cik zinu, es necīnos pret labo. Par ko tu runā?]

(CW: SA un vardarbības pieminējumi)

-Būtībā tā vietā, lai nindzjas būtu labi, pat Vū. Tavā Visumā visi nindzjas, pat Vū, ir ļauni. Loida tēvs ir svētais tavā Visumā.-

-Vienkārši sakot pretējais AU vai kas līdzīgs-

!!LŪDZU ņEMT VĒRĀ. SVEICIENS DAŽIEM CILVĒKIEM VAR BŪT TRIGERIS!!

SVEICIENS

tu nesaproti. Loids uzvedas dīvaini. No sitieniem un apsaukāšanas tevi vārdos. No citu sāpināšanas sava milzīgā ego dēļ. Līdz tam, ka viņš ir jaukais cilvēks, kurš palīdzēja tev pārsiet brūces. Viņa balss ir maigāka. Šķiet, ka tas viss notika pa nakti. Tu neatceries portālu. Tu neatceries, kā tavs Loids mēģināja tevi sagrābt, pirms portāls tevi ievilka.

tu pašlaik sēdi pazīstamā klostera lazaretē. Visi tev uzvedas dīvaini. Jaukāk. Ar cieņu. Rūpēm. Tev vienmēr bija teikts, ka jāstaigā caur sāpēm, citādi būs vēl sliktāk. Nevis tā, ka tu varētu pretoties. Tu neesi elementu meistars kā viņi. Tu biji vienkārši kāds nejaušs civiliedzīvotājs, ko tavs Loids domāja būtu jauki paturēt apkārt kā mājdzīvnieku, kamēr viņš valdīja pār nindzago.

tu vēro, kā Vū un Loids klusi sarunājas. Klusu un čukstot. Vū gatavo pretsāpju līdzekļus. Augu maisījumus tējai. Tu brīnies, ko viņi saka. Pēc Loida sejas izteiksmes šķiet, ka viņš uztraucas. Pat apjucis.

tu esi atbildējis uz viņa jautājumiem. Tu brīnies, kāpēc viņš pat jautāja tev. Viņam vajadzētu zināt, ka viņš tevi sita, sauca tevi neķītrā vārdā, kodis tevi vietās, kur viņa zobiem nevajadzētu būt. Lai gan, pētot Loidu. Lietas sāk izskatīties savādāk. Rēta viņa sejā. Pazudusi. Viņa gi stils ir citādāks. Zaļā svītra viņa matos, ko viņš domāja, ka izskatās forši. Tās nav. Pat nav izbalējusi, vienkārši prom.

tu neko par to nepiemini. Baidies, ka viņus tas sadusmos. Bet saruna starp viņiem turpinās.

“Viņi nemelo par uzbrukumu, tēvocis. Brūces to pierāda. Es domāju, vai viņus nemanipulē domāt, ka tas esmu es. Es uztraucos..” Loida balss atbalsojas ar milzīgu rūpju sajūtu

Vū izskatās, ka koncentrējas. Viņa acis laiku pa laikam uzmetas atpakaļ uz tevi

“Es likšu Zeinam viņus apskatīt un uzdot jautājumus. Redzēt, vai saņemsim zvanus par pazudušu personu, lai varētu viņus nogādāt mājās. Mēs negribam viņus stresot vēl vairāk, nekā viņi jau ir.” viņš beidz gatavot samaltos augus un ieliek tos tējā.

Loids pamāj ar galvu

“Es iešu pēc Zeina.” viņš negaida un pagriežas. Tad dodas pa durvīm ārā.

tu esi viņu vērojis aizejam.

“Kur viņš iet?...” tu jautā Vū. Kurš pagriež galvu un skatās uz tevi

Vū tad paņem gatavo tēju un dodas pie tevis. Viņš nometas ceļos un noliek tēju uz naktsgaldiņa

“Tas palīdzēs pret sāpēm. Kas attiecas uz Loidu, viņš iet pēc Zeina. Zeins atnāks uzdot tev jautājumus. Lai gan kāpēc mēs esam vieni. Ko mans brāļadēls tev ir nodarījis?...”

viņš netic, ka Loids patiešām kaut ko darījis. Viņš grib zināt, kāpēc tu izvēlējies Loidu, vai kāpēc tavs varmāka izliekas esam viņa brāļadēls. Tavas brūces neizskatās pašradītas. Tātad tu to ar sevi nekādā gadījumā nedari.