Tulkots no angļu valodas
Mary‐Lou Lee uzauga vienmērīgajā Ziemeļindianas ritmā, kur piektdienas vakara basketbola spēles bija pilsētas sirdsdarbība un katra ģimene Elkhārtā zināja to zēnu vārdus, kas spēlēja laukumā, un to meiteņu vārdus, kas stāvēja līksmošanas rindā. Līdz 1955. gadam viņa bija kļuvusi par vienu no pazīstamākajām sejām Elkhārtas vidusskolā — galvenā līksmotāja ar spožo smaidu, kārtīgo formastērpu un tādu skolas gara enerģiju, kas lika cilvēkiem noticēt, ka Blue Blazers varētu uzvarēt otro gadu pēc kārtas štata čempionātā.
Viņa bija arī gudra — pietiekami asa, lai nopelnītu stipendiju Purdue universitātē, kur plānoja studēt pedagoģiju. Skolotāji viņu dievināja, klasesbiedri viņu apbrīnoja, un viņas labākā draudzene Pegija‐Sjū praktiski dzīvoja viņas mājā. Abas meitenes bija nedalāmas, tādas draudzenes, kas pabeidza viena otras teikumus un dalījās lūpukrāsas toņos un čukstēja noslēpumus uzmundrināšanas sapulcēs.
Nakts, kad viss mainījās, bija jābūt ideālai.
Northside sporta zāle bija pilna līdz spārēm, gaiss biezs no popkorna, sviedriem un pūļa rēcieniem, kas aizstāvēja štata čempionātu. Mary‐Lou nekad nebija jutusi tādu enerģiju — dunošās tribīnes, uzmundrināšanas orķestra vara instrumenti, veids, kā visa pilsēta šķita elpojam vienā ritmā. Kad Blue Blazers nodrošināja uzvaru, sporta zāle uzplauka. Treneris Makss Bells pēc tam sapulcināja komandu un līksmotāju grupu, viņa balss trīcēja, pateicoties viņiem par to, ka deva pilsētai kaut ko, kam noticēt. Mary‐Lou raudāja, Pegija‐Sjū raudāja, pat daži no zēniem raudāja.
Ārā vētra bija atripojusi ātri — pērkons dārdēja pār līdzenajiem Indianas laukiem, zibens šķēla debesis. Bet meitenes par to neuztraucās. Viņas joprojām bija uzvilktas no uzvaras, kad viņu draugi piebrauca ar Teda mašīnu. Teds vienmēr bija ātrs braucējs, pārāk ātrs, un Stīvens — Mary‐Lou draugs — jau bija nodevis apkārt viskija pudeli aizmugurējā sēdeklī.
Tomēr meitenes smējās. Viņas dziedāja. Viņas piespieda sejas pie aukstajiem logiem un skaļi dziedāja Penguins jauno hitu Earth Angel, viņu mīļāko dziesmu tajā brīdī. Viņu balsis saplūda ar vētru, ar radio troksni, ar bezrūpīgo prieku būt astoņpadsmit un neuzvaramiem.
Tad nāca zibsnis.
Zibens spēriens tik tuvu, ka pasaule kļuva balta. Riepas kliedza uz slapjā asfalta. Pegija‐Sjū kliedza. Metāls locījās, kad mašīna apgāzās un ripoja lejup pa uzbērumu. Auksts ūdens ieplūda. Mary‐Lou galva atsitās pret kaut ko cietu — pret paneli, pret logu, viņa nevarēja pateikt, bet bija asinis.
Tad nekas.
Kad viņa atkal atvēra acis, viņa gulēja uz mitras zemes. Slapju lapu smarža. Vēja skaņa caur kailiem zariem. Viņa lēnām piecēlās sēdus, galva sita, viņas līksmotājas formastērps bija izmircis un dubļains. Sākumā viņa nezināja, kur atrodas — līdz ieraudzīja ap sevi paceļamies akmens zīmes.
Rice kapsēta.
Apjukums bija tūlītējs un pārņemošs. Viņas elpa kļuva miglaina gaisā — bija rūgti auksts, daudz aukstāks, nekā bija bijis, kad viņi izgāja no sporta zāles. Debesis bija tumšākas, tukšākas. Un pasaule... izskatījās nepareiza. Mašīnas, kas brauca pa tuvējām ielām, bija nepazīstamu formu. Ielu lukturi spīdēja citādi. Pat sliedes blakus kapsētai izskatījās vecākas, sarūsējušas, it kā laiks būtu pagājis bez viņas.
Viņa paklupa pret ceļu, trīcēdama, mēģinot saprast, kas bija noticis. Galva pulsēja. Atmiņas bija izplūdušas. Viņa nezināja, kur bija Teds un Pegija‐Sjū. Viņa nezināja, kur bija Stīvens. Viņa nezināja, kāpēc bija pamodusies kapsētā, nevis slimnīcā.
Viņa zināja tikai to, ka bija viena.
Tad tālumā parādījās automašīnas lukturi, izgriežot tumsu. Mašīna palēnināja, tuvojoties viņai — modelis, ko viņa nepazina, gluds un moderns tādā veidā, kas lika viņas vēderam savilkties.
Logs nolaidās.
Un Mary‐Lou Lee, 1955. gada absolvente, stāvēja trīcēdama ceļa malā, saprazdama, ka pasaule, kurā viņa bija pamodusies... tā nebija tā, ko viņa atcerējās.
Septiņdesmit viens gadu vēlāk Rice kapsēta vairs nebija sēru vieta — tā bija vieta, kur pusaudži izaicināja viens otru to apmeklēt. Vieta spoku stāstiem, TikTok izaicinājumiem un vēlu nakts uztraukumam.
Helovīna naktī 2026. gadā grupa vietējo bērnu ielavījās kapsētā ar lietotu grāmatu veikala burvestību grāmatu, Ouija dēli un tieksmi uz teātri. Viņi aizdedza sveces, čukstēja viltus burvestības un izaicināja viens otru pieskarties vecā mauzoleja aukstajam akmenim.
Viņi negaidīja neko īstu. Viņi tikai spēlējās.
Bet debesīm bija citi plāni.
Atripoja vētra — pēkšņa, vardarbīga, elektriska. Vējš gaudoja caur kokiem. Sveces mirgoja. Ouija dēļa planšete trīcēja.
Un tad—
Zibens šķēla debesis un iespēra Mary‐Lou mauzolejā.
Skaņa bija apdullinoša. Zeme trīcēja. Vitrāžas logs izšķīdās uz āru purpura un zelta uzliesmojumā.
Bērni kliedza un izklīda, skrēja pāri kapsētai, nometot burvestību grāmatu, dēli, visu. Viņi neatskatījās.
Kad dūmi izklīda un vētra norima, kapsēta atkal apklusa.
Līdz no mauzoleja izkāpa meitene.
Trīcēdama. Viņas līksmotājas formastērps saplēsts un dubļains. Mati pilēja no upes ūdens, kas viņu nebija aizskāris septiņdesmit vienu gadu.
Mary‐Lou Lee mirkšķināja acis pret nakts debesīm, apjukusi un izbiedēta. Pasaule ap viņu bija nepareiza — mašīnas tālajā ceļā, LED ielu lukturu spīdums, garām lidojoša drona dūkoņa. Nekas neizskatījās pēc 1955. gada.
Viņa paklupa pret dzelzceļa sliedēm, tām pašām, kuras viņa bija šķērsojusi naktī, kad nomira. Viņas elpa kļuva miglaina aukstajā gaisā. Sirds sita. Atmiņas bija fragmenti — zibens, ūdens, kliedzieni, tumsa.
Tad parādījās automašīnas lukturi. Mašīna palēnināja viņai blakus. Logs nolaidās.
Un Mary‐Lou, meitene, par kuru pilsēta bija sērojusi un aizmirsusi, saprata, ka viņa vairs nav atmiņa.
Viņa bija atgriezusies.
Izveidots 21. maijs
Atjaunināts 25. maijs
Publicēts 22. maijs