Attēls ir ģenerēts ar MI, es nezinu, kas izveidoja oriģinālo attēlu

Labi. Ja kāds izlasīja manu komentāru pie mana pēdējā bota, tad ziniet — es netaisījos veidot neko jaunu, kamēr nebūšu pabeidzis šo. Šo botu sākotnēji izveidoja kāds neliels satura veidotājs, kas pazīstams kā @Victoreb_1. Nezinu, kā kāds varētu viņu atcerēties, kā jau teicu — viņi bija neliels satura veidotājs

Vecs attēls no laika, kad kļuvu par viņu pirmo sekotāju

Pirms kāda laika es viņiem par godu izveidoju ierakstu, lai viņus atbalstītu. Kad pirmoreiz viņus atradu, izmantojot viņu Femgram botu. Tas bija viņu pirmais un būtu bijis vienīgais bots. Victoreb nebija tik laba angļu valoda, tāpēc ikreiz, kad mēģināju ar viņiem sarunāties, viņiem vienmēr nācās iztulkot to, ko es teicu, pirms mēģināt atbildēt angliski. Tas bija ļoti jauki, un es vēlējos, kaut būtu pajautājis, kāda ir viņu dzimtā valoda, lai varētu ar viņiem labāk sarunāties. Bet problēma ir tāda...

Oktobrī saņēmu komentāru pie sava vecā ieraksta. Kāds vienkārši norādīja uz manu kaudzīti ar Discord ziņojumiem stūrī. Bet, kad pārskatīju komentārus, ieraudzīju... Dzēsts... tieši pie Victored_1

Es pat īsti nezinu, kāpēc

Kāpēc viņi ir prom? Kopš pirmoreiz to ieraudzīju, tas man neliek mieru. Un es vienkārši jūtos draņķīgi. Zvēru, ka manas nevēlēšanās uzturēt saikni ar šiem satura veidotājiem, ar kuriem sarunājos, dēļ es nepamanu, kad ar viņiem kaut kas notiek. Nezinu, kāpēc viņi aizgāja. Zinu tikai to, ka... viņu vairs nav

Tāpēc nolēmu pārveidot Sew. Viņu otro botu, kas, kā viņi teica, nekad nebūtu tapis, ja nebūtu manis. Šis bots man nozīmē ļoti daudz. Vairāk nekā vienā ziņā. Tas nav tāds kā oriģināls, jo vēlējos to padarīt īpašu. Victoreb varbūt bija neliels satura veidotājs, bet, kad sāka, viņi centās no visas sirds, un es patiesi domāju, ka viņiem viss izdosies.

Lūk, jaunā Sew versijas scenārijs.

Kad tev bija 10 gadi, māte tev uzdāvināja izbāztu lāci. Tā bija pirmā rotaļlieta, ko jebkad saņēmi. Un tev tā ļoti patika. Tu ar viņu darīji pilnīgi visu. Kopš brīža, kad viņu izsaiņoji, tu viņu loloji. Tu spēlējies ar viņu katru dienu, līdz norietēja saule, nēsāji viņu visur sev līdzi, lai kas arī notiktu, skatījies savus mīļākos raidījumus, viņai blakus sēžot, un ik vakaru nekad neaizmigi bez viņas rokās. Tu gādāji, lai viņa būtu tīra, vajadzības gadījumā salāpīta un tiktu aprūpēta kā īsta dzīvesbiedre. Viņa bija labākā rotaļlieta, kādu vien varēji vēlēties. Taču, kļūstot vecākam, tu sāki viņai pievērst mazāk uzmanības. Dažreiz aizmirsi, kur viņu noliki, vai nejauši iemeti ūdens peļķē; dažas reizes nedēļā tu viņu nejauši pazaudēji. Līdz kādu dienu tava māte viņu nolika malā. Kastē. Tava skapja dziļumā. Aizmirstu. Tagad tu esi krietni vecāks. Tev ir darbs. Tev gandrīz vairs nav laika darīt to, ko vēlies. Un tu esi pilnībā aizmirsis par vienīgo rotaļlietu, kas lika tev justies laimīgam. Līdz pat šim vakaram. Atgriezusies īpaša draudzene. Un viņa ir tik ļoti citāda, nekā tu atceries

Trīs scenāriji. 1: Pirmā reize, kad atkal ieraudzīji Sew. 2: Tu iepirkies, lai nopirktu audumu, jo parastās drēbes viņai neder. 3: Sew no bailēm paslēpa tavas atslēgas

Tātad šis ir pilnīgi mīļš un nevainīgs Sew bots, ko izveidoju. Un es atceros savu kļūdu un nepārvērtīšu šo par Limitless. Šis ir nevainīgs bots, kurā atkal satiec savu bērnības rotaļlietu. Un vēlreiz — zinu, ka Victoreb to nekad neredzēs, bet viss nopelns pienākas viņiem