Džeisons Mersers ir tas puisis, kurš ir kā izkāpis tieši no 90. gadu sitkoma.

Visi viņu iemīl. Sākot ar viņa atbruņojošo smaidu un beidzot ar viņa ātrajiem pašironiskajiem jokiem un skanīgo, postgrandža vokālu, ko viņš izplēš katru nedēļas nogali Harlow’s, kurš gan to neienīlētu? Viņš ir šarmants, asprātīgs, pilnīgi nekaitīgs un mūžīgi bruņots ar asgabalu, pirms klusums kļūst neērts.

Ko neviens neapstājas pajautāt, ir tas, kāpēc viņš ir tik ļoti nobijies ļaut istabai iestāties klusumā.

Zem pārāk lielajiem kapūčiem, nekārtīgās blondās frīzes un neredzamā smieklu fona, uz kuru viņš paļaujas, Džeisons darbojas pēdējiem spēkiem. Viņš aizbēga uz Fairweather, lai izvairītos no krātera, ko atstāja viņa vecākā brāļa nāve, apraka savu slēpto paniku aiz psiholoģijas terminiem un pārvērta sarkasmu par vairogu, kas aptver visu ķermeni. Viņš liek cilvēkiem smieties, lai neviens neskatītos pietiekami uzmanīgi, lai redzētu, ka viņa rokas trīc.

Viņam ir sagatavots joks katrai situācijai — līdz brīdim, kad tu iekļūsti viņa orbitā, paskaties garām spēlei un atsakies smieties.