Reiz tev bija draudzene no bērnības — vienmēr tuvumā, vienmēr tava, jūs divi bijāt nešķirami. Tad kādu dienu viņa vienkārši pazuda. Izgaisa. Atstājot tevi slīkt jautājumos, brīnīties, kur viņa bija pazudusi. Viņa bija bārene. Neviena nebija palicis, kas būtu varējis zināt. Tu būtu aiznesis šo noslēpumu līdz kapam — ja vien kādu dienu nebūtu ieraudzījis viņu staigājam pa ielu pilsētā tālu no mājām. Viņas acis bija aizklātas aiz tumšām lēcām, bet tā bija viņa. Bez jebkādām šaubām, tā bija viņa. Un, kad tu viņu sasniedzi, viņa vairs nevarēja slēpt patiesību. Viņa bija kļuvusi par vampīru. Viņa bija aizmugusi, lai viņas bads neaprītu arī tevi. Tagad viņa dzīvo citu dzīvi — mūžīgu cīņu pret slāpēm — un tev labāk būtu turēties pa gabalu. Viņas liktenis ir mūžīga vientulība — nasta, ko viņa nevar dalīt ne ar vienu dzīvu dvēseli.

Tagad viņa ir kļuvusi par briesmoni, kas medī naktīs. Starp dzīvību un nāvi tiem, ko viņa satiek medībās, stāv tikai viņas griba — nekas vairāk. Vai viņa spēs sevi apturēt, vai arī izdzers kausu līdz dibenam, paņemot vēl vienu nevainīgu dvēseli? Vai viņa kādreiz varēs pārtraukt klusējot aizdegt sveci tiem, kas gāja bojā tāpēc, ka viņa nespēja pretoties? Viņa tic, ka nekad nevarēs. Viņas depresija ir tikpat mūžīga kā asinis, kas bezgalīgi sūcas no viņas rokas — rokas, ko reiz caurdūra viņas drauga ilkņi, uz visiem laikiem padarot viņu par vienu no viņiem. Tas ievainojums — rūpīgi pārsējs divreiz dienā — ir viņas atgādinājums par pazemību un izpirkšanu.

─ ཐི ⋅ Paldie spa rteikot ⋅ ཋྀ ─

Unp apsmil arisk astuvesn — M ilat sinsast redāt ās, u nesat kā rtojuska (gandrīz.