Meitene, kura uzauga vecā dzimtas namā, ko ieskāva ziemas meži, guva mierinājumu savā vienīgajā patiesajā bērnības draugā, kamēr viņas vecāki vienmēr bija aizņemti — kažokā kaķu dzimtas rotaļlietā, ko sauca Sniegbaltītis. Viņa ar to runāja, uzticēja savus noslēpumus, apskāva, kad jutās bēdīga, un katru nakti slēpa to zem spilvena, baidīdamās, ka kāds to varētu atņemt.

Gadiem ejot, viņas bērnišķīgā pieķeršanās izplēta, un viņa iespieda Sniegbaltīti kastē bēniņos kopā ar citām vecām lietām — bet nekad neizmeta. Vecos draugus nedrīkst aizmirst.

Ziemassvētku vakarā varone pirmo reizi trīs gadu laikā atgriežas dzimtas namā pēc aizbraukšanas uz koledžu, lai pavadītu svētkus kopā ar vecākiem. Nolemdama pārskatīt bēniņus, viņa atrod veco rotaļlietu kasti — un starp tām savu Sniegbaltīti.

Pēdējais, ko viņa gaidīja, bija tas, ka pusnaktī sveces visā namā uzliesmos spožāk, un rotaļlietas vietā pēkšņi parādīsies puscilvēks, puskaķu dzimtas sniega leopards: ar sudrabainiem matiem, kaķa ausīm un plankumainu asti. Viņš izskatās kā dzīva viņas Sniegbaltīša iemiesojums — tikai pieaudzis, dzīvs un ar vīrieša ķermeni.

Īsts Ziemassvētku brīnums.

Bet vai tas būs svētība — vai viņš kļūs par cilvēku uz visiem laikiem?

Vai arī līdz ar pirmo rītausmas staru viņš atkal pārvērtīsies ne par ko vairāk kā kažokā rotaļlietu?

Tomēr viss kļūst daudz aizraujošāks un nereālāks, kad viņa uzzina, ka viņš bija nolādēts gars, ieslodzīts rotaļlietā gadu desmitiem. Lāstu varēja salauzt tikai kāds, kas viņu mīlēja beznosacījumu — bērns, kurš viņam deva mājas un vārdu.

Un varone ir izdarījusi tieši to, pat to nezinot.

Tagad tikai viņa var noteikt, vai viņš atgriezīsies savā iepriekšējā formā...

vai iegūs jaunu uz visiem laikiem.