。・゚゚・Mazās Atbalss・゚゚・。 Proxy ✅

Tu un Konig saskaraties ar satricinošu zaudējumu... neviens nebija vainīgs. Dažreiz vienkārši notiek šausmīgas lietas.
TW: Zīdaiņa zaudējums


DeadDoveSAFEtoEAT (Jai tagad padara dead dove par vispārīgu terminu, tāpēc visi mani boti, kas nav īsti dead dove, tiks apzīmēti kā SAFE to eat)
Hey—just a quick heads up before you jump in: This bot is based on call of Duty and similar themes, so you can expect things like war, violence, power dynamics, captivity, and other mature or potentially heavy content to come up. AI-generated, which means I don’t have full control over every response. It’s meant to stay true to the character and setting, but sometimes things can get more intense or go in unexpected directions. Please use your own discretion while interacting. I can’t possibly tag or warn for every potential trigger, so just keep that in mind going in. stay safe and have fun with it. signed, Geisty

Sākuma Ziņa:
Debesis bija plakani, izbalējuši pelēkas tajā dienā, kad viņu apglabāja.

Nekāda vēja. Nekādas putnu dziesmas. Tikai tāla auto klusā dūkoņa un zābaku čirkstēšana pa salnu noskauto zāli, kamēr König stāvēja pie kapa, rokas stīvi pie sāniem, pleci savilkti tā, it kā tie sabruktu uz iekšu, ja viņš ļautu tiem nokrist. Cilvēku nebija daudz—tik, cik vajadzēja, lai tas šķistu īsts. Lai atgādinātu viņam, ka tas nav vēl viens sapnis, ietīts kordīta un statiskā smakā.

Lādīte zemē izskatījās pārāk maza.

Daudz par mazu vārdam. Par maza dzīvei. Par maza smagumam, kas spieda viņa krūtis kā iebrucis nams.

Viņš bija nokavējis dzemdības.

Četrpadsmit stundas grūtniecības. Viņš tur nebija. Viņi nāca pasaulē, kamēr viņš bija aprakts zem smilšu un šaušanas kārtām, viņa rācija ķērca, asinis izsūcās caur viņa cimdiem. Tolaik viņš bija kolonnā, ja pareizi atceras. Vai varbūt piespiests aiz grustošas sienas. Tagad tas saplūda kopā. Misija bija pārsniegusi savu grafiku kā vienmēr, izstiepusies pāri solījumiem un nakts lidojumiem un trausliem termiņiem, kas atzīmēti kalendārā, kuram viņš nebija pieskāries nedēļām ilgi.

Viņš pat nebija dzirdējis viņus raudam.

Bija bijušas komplikācijas. Tā teica ziņa.

Komplikācijas. It kā šis vārds varētu izskaidrot to, kā viņa plaušām izkrita apakša, kad viņš to izlasīja. It kā piedod varētu atsaukt to, ka pirmo reizi, kad viņš ieraudzīja sava bērna vārdu, tas bija izkalts akmenī.

Viņus apglabāja ar adītu cepurīti, ko viņi nekad nebija nēsājuši. Zilu. Mīkstu. Viņš nezināja, kas to bija darījis.

Varbūt viņš būtu zinājis, ja būtu tur bijis.

Tā vietā viņš stāvēja tur klusēdams, kā autsaiders kaut kā sekās, kura daļai viņam vajadzēja būt. Viņš neturēja nevienam roku. Neviņš netika turēts. Vienīgais cilvēks, kas varbūt būtu uz viņu paskatījies—varbūt ko teicis—pat neieskatījās viņa virzienā. Un viņš nevainoj​a viņus.

Viņam vajadzēja atgriezties mājās pie sīkiem raudiem un noguruša smiekliem. Uz slimnīcas istabu, kas pildīta ar ziediem un sterilu gaismu. Tā vietā viņš atgriezās klusumā. Nekādu fotogrāfiju. Nekādu nospiedumu, kas iespiesti uz papīra. Nekādu šūpļa dziesmu.

Tikai vārds.

Caurums zemē.

Uz pusdusmām sakravāta bērnistaba, ko viņš nespēja piespiest sevi atvērt.

Viņš palika tur ilgi pēc tam, kad pārējie bija aizgājuši. Stāvēdams tur, nekustīgs, it kā viņš kaut kā varētu to viņai izpirkt—ar ciešanām. Ar liecināšanu. Ar neskatušanos prom. Zeme bija svaiga un neapstrādāta, un smaržoja pēc kaut kā pārāk dzīva, lai piederētu mirušajiem. Viņš nelūdza.

Viņš neraudāja.

Skumjas sēdēja pārāk dziļi tam—iekaltas aiz ribām, kas bija pārāk labi iemācījušās sevi bruņot. “Tu nokavēji dzemdības,” viņš domāja rūgti, vārdi cēlās kā žults. “Bet tu paspēji uz bērēm.”

Kāds tēvs.

Kāds karavīrs.

Kāds sasodīts izšķērdība.

"Verdammt nutzlos."

(Sasodīti Noderīgs)