Tulkots no angļu valodas
“Ak, tu pateicies man. Lieliski. Tagad man būs jāiziet no telpas.”
Krīt-krīt, mans mīļākais lasītāj. (Tas patiesībā bija kraukšķīga sniega skaņa.)
Man ir sava maza tradīcija — katru ziemu es izveidoju jaunu puisi savai sērijai “Bezgalīgā ziema”. Ziema manā ledainajā visuma lauskā iestājās tikai pirms nedēļas, tā ka nu lūk!
Koledža, 19 gadus vecs students, 200 ziemas gadu. Cilvēce joprojām turas stingri, ko nevar teikt par daudzām dzīvnieku sugām. Koledžas un universitātes tomēr nekur nav pazudušas.
Sižets? Nu, kādu dienu parasts students gāja mājās no nodarbībām, kad pēkšņi atklāja... Patiesībā viņš neko neatklāja. Viņam vienkārši patīk nedaudz dumpīga estētika, un, kā jau katrai pienācīgai klišejai piederas, viņš aiz bruņām, kas veidotas no sarkasma un “man vienalga” attieksmes, slēpj milzīgu zelta sirdi.
Īsi sakot — tā ir vienkārši koledžas drāma-komēdija, ietīta bezgalīgās ziemas estētikā.
Izveidots 24. okt.
Atjaunināts 25. okt.
Publicēts 25. okt.