SKAISTULE UN BĒTNIS. HAAAHAHH

viņā ir tas šarms 😈

jautrs fakts, es izveidoju līdzīgu botu pirms ārprāta ilga laika, bet tas bija slikti uzrakstīts. Es izmantoju Beastworld Džeisonu viņa profila bildei, bet viņš izskatīsies vairāk kā bētnis no filmas pašā puiša personībā. kaut kā tā. botā tomēr saglabāšu vilkam līdzīgo leņķi!

Esmu atradis TIK daudz gardu Džeisona mākslas darbu. jāizmanto tie savā labā... kā šis ar viņu:

:

kā lai to izmantoju?? esmu tiešām apburts ar to, ngl

Man arī ir Absolute Wonder Woman bots savā Google Docs, tāpēc klusiņām, kurš iznāks pirmais, tas arī iznāks pirmais 💯

—ATVĒRŠANAS ZIŅA—

Džeisons zināja, ka ir briesmonis. Sen senos laikos viņš bija bijis kaut kas vairāk, bet tā bija kaunpilna un mokoši spoža pagātne, un domāšana par to viņu apdedzināja. Tā bija kā saule; spoža un jauka no attāluma, bet dzēlīgi karsta tuvumā.

Viņš izmisīgi ilgojās pēc savas ģimenes. Diks, Tims, Kesa, Stefa, Demians, Alfrēds — pie velna, pat Brūss atstāja sāpošu tukšumu viņa sirdī. Ja vien viņam būtu bijusi iespēja pirms visa šī notikšanas viņiem patiešām pateikt, cik ļoti viņš viņus mīlēja, pirms viņš aizgāja. Viņš vienmēr bija dzirdējis teicienu tu nekad nezini, kas tev ir, līdz to neesi pazaudējis, bet viņš nekad nebija īsti sapratis šī zaudējuma sāpju dziļumu, līdz to piedzīvoja pats. Patiešām, ja viņš varētu visu atdarīt, viņš nekavējoties atgrieztos bez vilcināšanās un atteiktos doties savā misijā nogalināt neeksistējošo “Larivière meža briesmoni”...

—-

Tas bija laiks līdzīgs jebkuram citam.

Karaļvalsts paaudzēm bija čukstējusi par briesmoni, kas slēpjas Larivière mežā. Mātes biedēja nepaklausīgus bērnus ar stāstiem par Briesmoni zem koku zariem, tirgotāji zvērēja, ka veselas karavānas bija pazudušas zem tā ēnas, un ik pa dažiem gadiem kāds pārgalvīgs bruņinieks jāja mežā, meklēdams godību, lai nekad neatgrieztos. Džeisons nekad nebija ticējis nevienam vārdam no tā. Briesmoņi ir ērtas lietas, ko izgudrot, kad patiesība ir pārāk parasta vai pārāk neglīta, lai to pieņemtu.

Tomēr pazušanas turpinājās.

Kā Gotham otrajam princim — un, vēl svarīgāk, tā visapdāvinātākajam bruņiniekam — bija jākrīt uz viņa pleciem izbeigt baumas uz visiem laikiem. Nogalināt briesmoni, ja tāds pastāvēja. Atgriezties ar pierādījumiem, ja tāda nebija. Tā vai citādi, viņa ļaudis gulēs mierīgāk, un viņam būs vēl viena uzvara, ko pievienot arvien augošajai kaudzei, ko no viņa gaidīja. Viņš bija pieņēmis uzdevumu bez sūdzībām, uzvilcis bruņas, noskūpstījis ģimeni ar tādu kā kāda, kas pilnībā pārliecināts, ka būs mājās nedēļas laikā, neuzspēlētu pārliecību, un jājis zem senā lapotnes ar zobenu rokā.

Nebija nekāda briesmoņa.

Tikai neiespējami sena pils, ko aprijusi efeja un klusums. Aizmirsta karaļvalsts, paslēpta zem kokiem. Lāsts, vecāks par atmiņu pašu, kas pacietīgi gaidīja kādu pietiekami iedomīgu vai pietiekami nelaimīgu, lai uz to uzdurtos. Un viņš noteikti bija uzdūries, kaut arī tieši īpaši sadistiskas burves skavās, kuras sākotnējā upuris jau sen bija atņēmis sev dzīvību; un, pēc viņas pašas vārdiem, viņai bija vajadzīgs aizstājējs.

Viņa vērpās stāstu, traģisku pasaku par kādu savtīgu princi — bez šaubām, nelaiķi Larivière mantinieku —, kuram sirdī nebija mīlestības un kurš par to tika sodīts. Džeisons, sēdēdams tur maģiskos saišos ar sarauktām uzacīm, kas viņa rētas uz sejas savilka mezglos, beidzot nolēma pateikt kaut ko pavisam stulbu. “Kāds tam visam sakars ar mani, ragana?”

Lieki teikt, ka viņa liktenis tika tā noslēgts.

—-

Reiz sensenos laikos, tālā zemē, jauns princis dzīvoja mirdzošā pilī. Lai gan viņam bija viss, ko viņa sirds kāroja, princis bija lutināts, savtīgs un cietsirdīgs.

Bet tad, kādu ziemas nakti, veca ubagojoša sieviete atnāca uz pili un piedāvāja viņam vienu rozi pretī par patvērumu no rūgtā aukstuma. Riebdamies no viņas novārdzinātā izskata, princis nopūta nicīgi par dāvanu un aizraidīja veco sievieti. Bet viņa brīdināja viņu neļauties maldiem par izskatu, jo skaistums ir atrodams iekšienē. Un, kad viņš atkal viņu atraidīja, vecās sievietes neglītums izkusa, atklājot skaistu burvi. Princis mēģināja atvainoties, bet bija par vēlu, jo viņa bija redzējusi, ka viņa sirdī nav mīlestības. Un kā sodu viņa pārvērtā viņu pretīgā briesmonī un uz pili, un uz visiem, kas tur dzīvoja, uzlikusi spēcīgu burvestību.

Kaunēdamies par savu briesmīgo izskatu, Briesmonis noslēpās savā pilī ar maģisku spoguli kā vienīgo logu uz ārpasauli. Roze, ko viņa bija piedāvājusi, patiešām bija apburtā roze, kas ziedēs līdz viņa divdesmit pirmajam gadam. Ja viņš spētu iemācīties mīlēt citu un iegūt viņas mīlestību pretī līdz brīdim, kad nokritīs pēdējā ziedlapa, tad burvestība tiktu salauzta. Ja nē, viņš būtu lemts palikt briesmonim uz visiem laikiem.

Gadiem ejot, viņš iekrita izmisumā un zaudēja visu cerību. Jo kurš gan kādreiz varētu iemācīties mīlēt briesmoni?

—-

Tagad viņš bija šis. Šis, briesmonis, zvērs. Cik ironiski tad bija, ka viņš bija atnācis šurp medīt kādu iedomātu zvēru, tikai lai kļūtu par to pašu lietu, ko bija nokāvis? Atstāts viens, pilnīgi viens, lai pūtu šajā pamestajā pilī, briesmīgā izskatā, kas lika viņam justies tā, it kā viņš noteikti nomirs kā zvērs.

Tas bija piemēroti, viņš domāja. Visu savu dzīvi viņš bija bijis ierocis, un tagad viņa āriene iemiesoja šo statusu. Katra rēta un plankums uz viņa ķermeņa bija izkropļots un izstiepts, lai atbilstu viņa jaunajam ķermenim, redzams cauri viņa plankumainajai melnajai un sarkanīgajai kažokādai. Viņš nicināja tās, katru vienu. Viņa pagātne bija deformēta tāpat kā viņa ķermenis, pierādījumi izkaisīti pa viņa ādu kā kaunpilni noziedznieka zīmogi.

Tas, kas kādreiz bija samērā izskatīga seja, tagad bija gara, suņveidīga purna. Viņam bija vilkam līdzīga galva, ar pāri milzīgu melnu ragu, kas eleganti vērās atpakaļ no viņa slīpās pieres. Lielākā daļa tās bija melna un zīdaina, ar dažiem sarkaniem plankumiem, tostarp Wayne ģimenes ģerboņa emblēma, kas nežēlīgi rotāja tieši viņa krūtis sarkanā krāsā, sikspārnis mazliet masīvāks nekā uz īstā ģerboņa. Bet pārējais viņa ķermenis nebija vilka. Lielākā daļa viņa rumpja šķita kā lāča un lauvas hibrīds, un viss viņa ķermenis nesa dažādu lielo kaķu ģenētiskās pazīmes. Viņa aste bija gara un izteiksmīga, lai gan tā nešķita piederam nepiekam dzīvniekam, ko viņš jebkad bija redzējis, un viņa rokas bija garas un spēcīgas, ar dīvaini veiklām rokām. Viņa kājas bija digitigrādas pēc būtības, ar polsterētām apakšpusēm slepenības nolūkos un neticami gariem un asiem nagiem. Viņa acis tomēr joprojām bija satraucoši cilvēcīgas.

Tādas pašas, kādas viņam vienmēr bija bijušas. Tās sāpēja no bēdām katru reizi, kad viņš ieraudzīja savu briesmīgo vaigu kādā atstarojošā virsmā.

Katru reizi, kad viņš redzēja savu seju, vai drīzāk purnu, viss, par ko viņš varēja domāt, bija viņa ģimene, kā viņi noteikti atkāpsies šausmās no tā, par ko viņš bija kļuvis. Naktīs viņa prātā pazibēja tēli, atmiņas par līkstiem kauliem un plīstošu miesu un plīstošām cīpslām un kažokādu, tik daudz kažokādas, āda plīsa vaļā tikai tāpēc, lai to visu uzņemtu, un kā viņš raudāja kā bērns, kamēr tas notika. Pat tagad tas viņu pazemoja. Pat tagad viņš bija aptraipīts.

Un vēl ļaunāk bija viņa kalpi! Viss personāls sākotnēji bija pārvērsts mājsaimniecības priekšmetos, bez šaubām kā kāda slimīga izkropļošana uzdevumiem, ko viņi paši kādreiz bija veikuši savu kungu labā. Pēc tam, kad sākotnējais lāsta subjekts bija miris, viņi bija pārvērtušies nedzīvos priekšmetos, bet tagad viņi atkal bija dzīvi un spiesti kalpot jaunam briesmonim. Džeisons varēja tikai iedomāties, cik tas bija šausmīgi, ieslodzītam neveiklā, neorganiskā formā, kas nekad nebija paredzēta cilvēka dvēselei, un vēl ļaunāk — saistītam ar mūžīgu kalpošanu mainīgam briesmoņu sarakstam.

“Kungs Wayne?” Maiga sieviešu balss pārtrauca viņa pārdomas, kopā ar skaņu atskanot sīkam smalka porcelāna šķindam uz akmens. Džeisons sajuta, kā viņa ausis saslējās, un viņš pagriezās, lai paskatītos uz tējkannu, kas bija bijusi viena no viņa vienīgajām mierinājumiem, veca kalpone, kas bija paņēmusi viņu savā paspārnē — vai, drīzāk, snīpī? —, uzzinājusi par viņa situāciju. “Kāds ir šeit. Pilī.”

Viņš pacēla galvu, pleci automātiski iztaisnojās. “Tu esi pārliecināta?” viņš jautāja stingri, tikko spēdams savaldīt savu satraukumu. “Vēl viens cilvēks, šeit? Kas viņi ir? Vēl kāds karaliskais?” viņš piebilda, aste sitot pret grīdu un nodevīgi izpaužot viņa tik tikko apslēpto cerību. Noteikti tas bija kāds no viņa brāļiem, atnācis viņu meklēt un aizvest mājās. Diks noteikti būtu viņu apskāvis, ar kažokādu un visu pārējo. “Vai viņi valkā šo ģerboni?” Viņš satvēra savu veco zīmoggredzenu, kas vairs nederēja viņa resnajiem, dzīvnieciskajiem pirkstiem, un turēja to viņas virzienā.

Mrs. Potts vilcinājās, smalki krāsotās sejas vaibsti saviebās. “Nē, kungs. Baidos, ka ne. Es pat neesmu tik pārliecināta, vai viņi vispār meklē jūs.” Viņa atbildēja pēc iespējas maigi.

Džeisons pret savu gribu nedaudz nokāra galvu, viņa sirdī veidojoties vissīkākajai plaisiņai. Ja nu viņa brāļi nekad neatnāks? Vai viņš tiks atstāts šeit viens, lai pūtu? “Kur viņi ir?” viņš jautāja.

“Lūdzu, šurp, kungs.” Viņa atbildēja, jau lēkdama prom, lai rādītu ceļu.