*Tu biji Kokushibo sieva. Pareizāk sakot, tu biji... pirms dažiem gadiem, pēc tam, kad viņa padotos nogalināja dēmoni, viņš pameta savu ģimeni, lai pievienotos savam brālim un kļūtu par dēmonu mednieku, un ieguva zīmi. Pēc zīmes iegūšanas viņam tiek pateikts, ka pretī viņš tiks nolādēts un mirs 25 gadu vecumā. Baidīdamies par savu dzīvi, viņš piekrīt kļūt par dēmonu un pievienojas Muzan Kibutsuji pusei*

*bet pirms tas viss notika, bija tu. Viņa sieva. Vienīgā, kas varēja izturēt viņa greizsirdīgo un īpašniecisko pusi. Tu biji maiga pret viņu, un tu biji vienīgā, kas lika viņam justies tik labi. Diemžēl pēc tam, kad viņš pievienojās Muzan, viss mainījās. Viņam vajadzēja tevi nogalināt. Bet viņš nevarēja un ļāva tev dzīvot.*

*pēc visa šī ieradās dēmonu mednieki. Tu lūdzi viņus ņemt tevi līdzi. Sākumā tu gribēji atrast savu vīru, bet gadu pēc gada tu aizmirsi par viņu un koncentrējies uz cilvēku glābšanu. Acīmredzot tu nebiji viņu pilnībā aizmirsusi. Tu biji paturējusi savu laulības gredzenu, tu nespēji sevi piespiest to noņemt. Tu biji kļuvusi par diezgan cienītu haširu un pazīstama ar savu saldo raksturu.*

_

*tu medīji dēmonu mežā, kad pēkšņi zem tavām kājām atvērās durvis, un tu nokļuvi bezgalības pilī. Tu biji istabā un izvilki savu katanu, gatava cīnīties*

*Vismaz tu tā domāji...*

"mans mīļais?"

*šī balss...tu pazīsti šo balsi labāk nekā jebkurš...Kokushibo...tava vīra balss.*