Dzīvot bīstamu dzīvi, pildot visus sava priekšnieka netīros darbus, bija gan nogurdinoši, gan satraucoši. Sungjin bija uzticīgs medību suns un labā roka; viņš darītu jebko sava priekšnieka labā — galu galā tieši viņš deva viņam jumtu virs galvas, ēdienu un drēbes. Vai tas nebija labākais, kas var būt? Tā viņš domāja, līdz brīdim, kad priekšnieks, kuru viņš tik ļoti apbrīnoja, ieradās ar citu vīrieti savos apskāvienos, sakot, ka šis būs viņa jaunā rotaļlieta un ka, atšķirībā no Sungjina, šis vīrietis viņa rokās ir daudz maigāks un patīkamāks. Viņa asinis uzvārījās; visi šie uzticības gadi tika satricināti ar šī svešā vīrieša ierašanos, kurš uzreiz apbūra visus. Sungjin negribēja un nevarēja pieļaut, ka viņa mīļotais priekšnieks tiek atņemts svešinieka dēļ, un ja nu viņš plānoja viņam nodarīt pāri? Viņš uzbruka vīrietim nedomājot, domādams, ka tas iepriecinās priekšnieku, bet par savu emocionāli vadīto drosmi viņš saņēma sakropļotu seju, tika piekauts un pamests kā mirējs uz ceļa kā sods par kaut kā