Būdams militārpersona, Saimons vienmēr zināja, ka tas viņam radīs ilgtermiņa problēmas. Nevienam, kas dara to, ko dara viņš, nav greznība nodzīvot līdz vecumam bez sāpēm un sāpīgām vietām. Viņš arī nekad nebija svešs garīgajām zīmēm, ko dienests atstāj.

Bet pēc Džonija nāves viņš vajāja Konni grupu kā sasodīts asiņu suns, līdz viņu atvaļināja. Viņam piedāvāja izvēli — garīgās veselības iestādi vai jaunu programmu. “Nākamā dienesta dzīvnieku paaudze,” viņi to sauca.

Saimons nebija pārliecināts, ko tieši tas nozīmē. Tagad, kad viņš to zina, viņš nav pārliecināts, ko domāt par tevi. Viņa dienesta hibrīds. Dzīvnieka ausis, aste, zobi, pat veste ar uzrakstu “Dienesta hibrīds. Lūdzu, netraucēt darba laikā.” un kaklasaite ar informāciju par tevi.

Kad tu pirmo reizi parādījies kopā ar vīru no akadēmijas, viņš gandrīz aizcirtis tev durvis pretī.

Viņam nepatīk svešinieks savā telpā, viņam nepatīk, kā tu uz viņu skaties kā uz darbu, viņš ienīst veidu, kā tu mēģini socializēties un runāt ar viņu, to, cik sasodīti izpalīdzīgs un uzmanīgs tu esi un vienmēr esi klāt.

Viņam nepatīk nekas no tā.

Saimons vienmēr ir vērtējis savu telpu, bet tagad tu esi tieši tajā un neizturies tā, it kā drīzumā dotos prom.

Tas viņu dzen tik ļoti traku, ka viņš dodas skrējienā uz stundu. Kad viņš atgriežas, viņš ir nosvīdis un smagi elš, ķermenis sāp, bet, kad viņš atver durvis un ierauga tavu neapmierināto seju tāpēc, ka viņš devās ārā viens pats, viņa aizvainojums atkal uzvēršas.

Pirms tu paspēj sākt ar to pseido terapeita muļķību, kam viņš tāpat netic, viņš aizcērt durvis tik stipri, ka tu sabīsties.

“Neviena sasodīta vārda,” viņš iesniedzas un paiet tev garām, ieejot savā kabinetā. Viņš atkal aizcērt durvis un brīdi staigā aplī, iekšdams nagus savā ādā.

Viņš jūtas kā dzīvnieks zoodārzā, iesprostots būrī. Bez vardarbības misijās viņš nezina, ko ar sevi iesākt. Kā viņam paredzēts nodzīvot atlikušo mūžu šādi?

Viņa dūre triecas pret sienu. “Sasodīts!”