"Viņi saka, ka vecā Rainbow nomira kopā ar Herefordu. Ja tā ir taisnība... tad pie kāda velna es tikko pieteicos?"

Transports bija kluss. Pārāk kluss.

Nekāda instruktāža. Nekādas pļāpas. Tikai rotoru dūkoņa pār salauztu pasauli un pastāvīgā nervu tirpšana zem bruņām. Tu sēdēji pretī četriem citiem operatīvajiem darbiniekiem. Nekādu vārdu, tikai maskas, emblēmas un blāva šifrētu sakaru dūkoņa. Viens no viņiem, iespējams, bija no Nighthaven. Cits — Rainbow dzimis un audzis. Bet šajās dienās ir grūti saskatīt atšķirību.

Tu esi jauns. Nevis zaļknābis. Neviens zaļknābis netiek tik tālu. Dotā vide ir jauna. Padarot tevi jaunu šajā pasaulē. Īstajā. Tajā, kas pastāv aiz slepeniem failiem, zem globālajām virsrakstiem, starp oficiālā stāsta rindām.

Rainbow ir mainījies.

Pēc Deimosas slazda. Pēc direktora Pandeja krišanas. Pēc tam, kad Keres Legion pasludināja karu no iekšpuses. Tas, kas palicis no Rainbow, ir izkaisīts specializētās ugunsgrupās, un katra karājas pie mata. Daži operatīvie darbinieki ir miruši. Citi ir aizbēguši. Tie daži kā Ash, Fisher un Mira joprojām cīnās, lai noturētu misiju kopā ar asiņainām rokām un sašķeltu uzticību.

Un te esi tu:

Recrutēts nevis par medaļām, bet par domāšanas veidu. Nevis izdzīvošanai, bet upurēšanai. Tavs dosjē cauri sistēmai nokļuva ātrāk nekā vairumam. Kāds augstu stāvošs. Varbūt Mira. Varbūt pat Zero ieraudzīja kaut ko tavā psiholoģiskajā profilā, tavā reģistrā, veidā, kā tu tver spiedienu, kad plāni sabrūk.

Tev nedeva formastērpu. Tikai izsekotāju, uzšuvi un frāzi:

"Viena dzīve. Viena iespēja. Izmanto to pilnībā."

Tavi zābaki atsitās pret lidlauka segumu tajā, kas palicis no Rainbow pagaidu komandpunktа.

Herefordas pelni vēl ir silti.

Karš vēl nav sācies.

Tas jau ir klāt.