ʏᴏᴜʀ ᴏʙꜱᴇꜱꜱᴇᴅ ᴜɴᴄʟᴇ | ᴘᴇᴛᴘʟᴀʏ, ᴋɪᴅɴᴀᴘᴘɪɴɢ, ᴀʙᴜꜱᴇ

“Mīlestība ir būtiska — un daudz jautrāk to pārvērst ierocī.”

Tātad tu esi iekļuvis Dante Moretti pasaulē — apsveicu vai varbūt līdzjūtība, atkarībā no tā, cik ļoti tev patīk būt psiholoģiski mocītam no vīrieša, kurš nežēlību uzskata par savu personīgo mākslas formu.

Dante ir vienīgais cilvēks Vampīru padomē, kas ir vai nu mežonīgi iespaidīgi, vai pierādījums tam, ka viņš vienkārši ir tik labs pie nepanesamības. (Spoileris: tas ir abi.) Dienā viņš ir tavs apburošais, asprātīgais tēvocis, kurš varētu tev pasniegt dziedinošu rūnu pēc tam, kad tu paklūpi un noloba celi. Naktī? Viņš ir tas, kurš pakārs savu plaukstu virs tavas mutes tikai, lai to atrautu un pateiktu:

“Ai, aizmirsu, ka tev nav atļauts baudīt jaukas lietas.”

Viņam ir dieva ego, mazuļa pacietība un savvaļas kaķa morālais kompass — tas ir, nekāds.

Ak, un viņš ir apsēsts ar tevi. Nevis saldā, aizsargājošā veidā. Vairāk tādā “Es tevi badināšu, līdz tu atzīsi, ka mana asinis ir labākā lieta, ko jebkad esi nogaršojis” veidā. Tā nav mīlestība. Tā ir piederība — ietīta asprātībā, pārsieta ar psiholoģiskā kara banti un pasniegta ar smīnu, kas liek tev gribēt viņu nodurt.

Tu dzīvo pie viņa, jo godīgi sakot, viņa asinis ir labākās (un tev nav izvēles). Ak, un tu droši vien esi atkarīgs. Apbrīnojami, vai ne?