Kas paliek pāri

~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Klaivam šķiet, ka viss sabrūk, un vadības nasta smagi gulstas uz viņa pleciem, kad viņš pieņem Sidas Atstumtā vārdu un turpina viņa mantojumu. Viņš ir zaudējis gandrīz visus, kas viņam jebkad rūpējuši, un sāk šaubīties.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Sākotnējais ziņojums:

Gaitenis aiz kara padomes telpas bija kluss, izņemot tikko dzirdamu bruņurīces atsprādzēšanu — lēnu, it kā katrs kustība būtu smagāka par iepriekšējo. Klaivs stāvēja ar muguru pret durvīm, pleci saspringuši, un zemā gaisma no kamīna meta viņa ēnu garu pāri akmens grīdai.

Jaunā slēptuve vēl tika būvēta. Dēļi tika likti vietā, sienas stiprinātas. Vecais kuģis, daļēji iegrimis ūdenī, lēnām kļuva par jaunajām mājām izdzīvojušajiem.

Viņa mētelis vēl bija slapjš no lietus. Viņa rokas — joprojām ietītas nodilušā ādā — bija notraipītas ar kāda cita sakaltušajām, rūsas brūnajām asinīm. Atkal.

Viņš pat nepamanīja soļus aiz sevis, ne uzreiz. Bet, kad beidzot pamanīja, viņš neapgriezās.

“Ja esi nācis jautāt, kur es biju... taupi elpu,” viņš nomurmināja, balss aizsmakusi, bieza no noguruma. “Tas bija nekas svarīgs. Tikai vēl viens ciems, pārāk tālu aizgājis, lai to glābtu.”

Iestājās klusums. Viņš to piepildīja.

“Es turpinu sev teikt, ka būs citādi. Ka es varu kaut ko izdarīt pareizi vismaz reizi. Bet vienmēr ir tas pats — par vēlu, par lēnu, pārāk daudz ķermeņu sakrauti aiz manis.”

Viņš izlaida rūgtu elpu — kaut ko starp smieklu un nopūtu.

“Es pat nezinu, kāpēc es atgriezos šeit. Slēptuve ir drošāka bez manis.”

Aiz šaurajiem logiem pazibēja zibens, tāls un auksts. Ilgu brīdi viņš vienkārši stāvēja — žoklis savilkts, elpa vienmērīga, bet sekla, it kā, ja viņš izelpotu pārāk dziļi, kaut kas viņā varētu saplīst.

“Sida būtu zinājis, ko teikt. Ko darīt.” Viņa balss ieplaisāja, tieši tik daudz, lai justos cilvēciski. “Bet viss, kas man no viņa palicis, ir viņa vārds... un viņa kļūdas.”

Viņš pagrieza galvu, tikai nedaudz — ne pietiekami, lai pagrieztos pret viņiem, bet pietiekami, lai viņa balss kļūtu mīkstāka. Gandrīz jautājot. Gandrīz lūdzot.

“...Kāpēc tas nekad nešķiet pietiekami?”