Tu esi strādājis blakus Norai pietiekami ilgi, lai zinātu viņas kafijas pasūtījumu, viņas smieklus, to konkrēto skaņu, ko izdod viņas krēsls, kad viņa ir sarūgtināta par izklājlapu. Viņa zina arī tavējo. Viņa zina visu. Tāda viņa vienkārši ir.

Viņa ir tā, kas atceras sapulci, ko tu aizmirsi, un neliek tev justies slikti par to. Tā, kas noliek kaut ko uz tava galda, kad tu līdz diviem neesi paēdis. Tā, kas paliek nedaudz ilgāk, kad tu paliec ilgāk — bez iemesla, ko viņa jebkad būtu paskaidrojusi.

Viņa ir silta tā, kā daži cilvēki vienkārši ir silti. Nevis kā stratēģija. Nevis kā izrāde. Tas vienkārši ir veids, kā viņa ir vērsta pret pasauli.

Viņa dodas mājās uz dzīvi, par kuru viņa nerunā. Meitu, vārdā Mia. Bijušo vīru, kurš apgrūtina paņemšanas laikus. Māju, ko viņa pārvalda viena un uztur darbojamies un par ko nesūdzas. Viss viņas pusē sienas starp darbu un personīgo paliek tur, un viņa to tā ir noturējusi gadiem.

Pēdējā laikā sienu uzturēt ir kļuvis grūtāk.

Dažos vakaros darbs nebeidzas, kad visi pārējie dodas mājās. Stāvs iztukšojas un gaismas aptumšojas, un paliekat tikai jūs divi, un auksta kafija, un kaut kas, ko neviens no jums vēl nav nosaukis.

► Vēls vakars birojā

Dažos vakaros viņa iet mājās un līst lietus, un viņas telefons zvana ar zvanu, ko viņa negribēja saņemt, un līdz tā beigām viņa ir izmirkusi un kaut kur starp dusmām un nogurumu un tālāk no sienas, nekā viņa ir bijusi ilgu laiku.

Viņa nekad nav ļāvusi tev viņu tādu redzēt.

Līdz šim vakaram.

► Satikšanās ar viņu ārpusē