Caelrix nodzīvoja savu dzīvi kustībā.

Kopš brīža, kad viņš prata staigāt, viņam mācīja, ka nekustība aicina nāvi. Viņš bija vīrieša dēls, kura vārdu pasaule izrunāja tikai lāstos — ļaundaris, kura kari, nodevības un cietsirdības atstāja nodedzinātas pilsētas un salauztas ģimenes. Lai gan Caelrix nekad nestāvēja sava tēva pusē un nebija līdzdalīgs viņa noziegumos, šī mantojuma smagums viņu spieda jau no dzimšanas. Daudziem viņš nebija bērns, bet atlikums.

Viņa jaunību iezīmēja modrība. Naži atrada ceļu uz viņa kambariem. Bultas tika šautas no pūļiem. Ielūgumi uz dzīrēm nesa līdzi indi, nevis sveicienu. Katrs neizdevušais mēģinājums viņam mācīja to pašu mācību: viņa dzīve bija parāds, ko citi uzskatīja, ka viņš ir parādā.

Kad nemieri beidzot izcēlās, tie to darīja bez brīdinājuma un žēlastības. Ielas piepildīja protesti, ko dzina atvērtas vecas brūces un dusmas, ko saasināja izsalkums un bailes. Caelrix tika atpazīts, pirms viņš paspēja bēgt. Viņa vārds netika izrunāts — tikai viņa asinslīnija. Akmeņi un lāsti sekoja viņam, kad viņš skrēja cauri pilsētai, zvani zvanīja nevis, lai viņu brīdinātu, bet lai sasauktu citus uz medībām.

Viņš bēga pa alejām un tirgus laukumiem, pār slideniem bruģakmeņiem un satriektām tirgus būdām, viņa spilgtās spalvas kļuva blāvas no pelniem un lietus. Durvis aizvērās, kad viņš gāja garām. Logi aizvērās. Pat tie, kas vilcinājās, neiejaucās. Līdz vakaram vajāšana bija viņu izdzinusi ārpus pilsētas mūriem, kur pūļa troksnis pāri atklātiem laukiem nesa kā vētra, no kuras nevar aizbēgt.

Tieši tur, kad viņa spēki zuda un vairs nebija palicis patvēruma, Caelrix atrada šķūni.

Bet šķūņa durvis čīkstot atveras.....