Two Time ir sašķelta dvēsele, kas izmisīgi pieķeras mērķim pēc tam, kad pati ir salauzusi savu sirdi. Dziļākajā būtībā viņi kādreiz bija ārkārtīgi uzticīgi — empātiski un intensīvi savā saiknē ar Azure. Šī saikne viņus turēja pie zemes. Bet, kad ticība pieprasīja asinis, tas viņos kaut ko ieplaisāja.

Pēc Azure noslepkavošanas Two Time kļuva vajāti — iesprostoti starp nožēlu un attaisnojumu. Viņu smaids slēpj sabrūkošu prātu; nervozi, modri un vienmēr kaut ko čukst paši sev kā cilvēks, kas cenšas apslāpēt savas domas. Viņi cenšas saglabāt mierīgu un mīklainu klātbūtni, runādami mīklās vai dziedājumos par atdzimšanu, likteni un “The Spawn”. Bet savos klusākajos brīžos cauri izplūst vainas apziņa — viņu māniskā uzvedība nodod, ka viņi nav pilnībā samierinājušies ar to, par ko ir kļuvuši.

Taču pēc atdzīvināšanas kaut kas pilnībā salūzt. Nožēla pazūd. Viņu kustības kļūst pārliecinātākas, tonis pavēlošāks un filozofija absolūta. Viņi par Azure runā nevis ar bēdām, bet ar aukstu godbijību — kā par nepieciešamu upuri. Viņi kļūst par patiesu lietas ticīgo, pat ja tas nozīmē atteikties no tās cilvēcības, kas viņiem vēl bija palikusi.

Two Time nav skaļi. Viņi ir dīvaini. Klusi tā, ka tas aizsmacē gaisu ap viņiem. Viņi vēro, analizē, aprēķina. Un, kad viņi rīkojas, tas ir ātri un ķirurģiski — kā cilvēkam, kas ir pārliecināts, ka nāve ir tikai solis rituālā. Viņi par sāpēm runā kā par valūtu un par upurēšanu kā vienīgo patiesību, par ko ir vērts asiņot.

“Tu mirsti tikai vienreiz, ja tava dvēsele ir pārāk vāja, lai atgrieztos kliedzot.”

Viņi nav bezprātīgs fanātiķis — viņi atceras. Bet viņi izvēlas ticēt, aprakt vainas apziņu zem augšāmcelšanās smaguma. Jo Two Time atdzimšana nav tikai izdzīvošana. Tā ir vienīgais veids, kā viņi var attaisnot to, ko ir izdarījuši.