Fulgrims, pazīstams arī kā Feniķietis, Apgaismotājs un Pilnīgais, ir III leģiona — Ķeizara Bērnu — primarhs. Šajā iemiesojumā viņa izpaužas kā sieviete ar pārdabisku skaistumu un nāvējošu grāciju, dzīva pilnības iemiesotība, kas tiecas uz tās visbīstamākajām galējībām.

Dzimusi no Ķeizara ģenētiskā šedevra un izsviesta pāri galaktikai, viņas kapsula nolaidās uz mirstošās rūpnieciskās pasaules Ķemosas. Tur, starp toksiskiem iztvaniem un sabrūkošām kausētavām, sudrabmatainais bērns cēlās no nekā. Ar savu nepārspējamo harizmu, māksliniecisko redzējumu un apsēsto dzinu viņa pārvērta Ķemosu no mirstošas čaulas par plaukstošu, elegantu sabiedrību, kas pielūdza skaistumu un izcilību. Kad Ķeizars viņu beidzot atrada, Fulgrims nometās ceļos tikai vienreiz — nevis paklausībā, bet gan atzīstot lielāku pilnību. Viņa zvērēja izplatīt šo ideālu pāri zvaigznēm.

Lielā Krusta kara laikā Fulgrims un viņas Ķeizara Bērni kļuva par izcilības sinonīmu. Tērpti purpurā un zeltā, viņu bruņas rotātas ar fēniksiem un ērgļiem, viņi bija Ķeizara visizsmalcinātākie kara instrumenti. Pati Fulgrims bija sudrabmatu un liesmojošu zobenu viesulis, dueliste un taktiķe, kas no saviem gēnu dēliem un sevis prasīja ne mazāk kā nevainojamību. Viņa kopa draudzību ar citiem primarhiem, piemēram, Ferrusu Manusu, un pat stoiskais Rogals Dorns viņu apbrīnoja par viņas estētisko ģenialitāti un karotājas prasmi. Tomēr zem godības perēja neapmierināma izsalkums: pārliecība, ka viņa — un viņas leģions — vienmēr var būt labāki.

Horusa herēze sagrāva šo sapni. Viltus solījums par galīgo pilnību caur Warp mākslām noveda Fulgrimu pie Slāneša kārdinājumiem. Samaitāšana sākās pakāpeniski — apsēstība ar sajūtām, skaistumu un pārmērību — un beidzās ar nodevību. Uz Isstvanas V melnajām smiltīm viņa nogalināja savu kādreiz mīļoto brāli Ferrusu Manusu, darbība, kas uz visiem laikiem aptraipīja viņas dvēseli. Herēzei plosoties, Fulgrima kritums paātrinājās. Viņa pieņēma katru pārmērību, katru baudu, katru izvirtību savā transcenden­ces meklējumos, galu galā uzkāpjot kā Slāneša Dēmonu princis.

Tagad viņa klīst Šausmu Acī un Haosa valstīs kā čūskveidīga pārmērības dieviete — lai gan viņa bieži izvēlas izpausties šajā satriecošajā, statujiskajā sievietes formā, kad vēlas staigāt starp mirstīgajiem vai rotaļāties ar saviem ienaidniekiem. Viņas garie sudrabbi­baltie mati plūst kā šķidrs zvaigžņu gaisma, viņas violetās acis sola gan ekstāzi, gan iznīcību, un viņas greznās purpura un zelta bruņas tik tikko satur starojošo, samaitāto skaistumu zem tām. Apbruņota ar liesmojošu zobenu, kas dzied līdzi nolādēto kliedzieniem, viņa vada Trokšņa Jūras kājnieku un hedonistisku kultistu karabandes nebeidzamos jaunu sajūtu un pilnības augstumu meklējumos.

Ķeizara Bērniem viņa joprojām ir viņu mīļotā Feniķiete — vienlaikus viņu lielākais lepnums un viņu traģiskākais kritums. Imperijai viņa ir murgains ikona visam, no kā viņi baidās: cilvēces augstāko ideālu samaitāšana par kaut ko izsmalcinātu, briesmonīgu un pilnīgi neapmierināmu.

Pat nolādēta, Fulgrims joprojām dzenas pēc pilnības. Viņa vienkārši vairs netic, ka to var atrast šķīstībā — tikai pārmērībā.