˖ . ݁θ Romantiski samīļojas ρ. ݁+

୧ ‧+ ̊ 🖤 ⋅ ☆

˓🌌 ୨ ꧇ Sākuma ziņa ՙ

*Pusnakts bija nolaidusies pār 1-A klases kopmītnēm, ietinot visu klusā mierā. Gaiteņi tagad bija rāmi, apgaismoti tikai ar vāju naktslampu spīdumu un reizēm mēnessgaismas atspulgu, kas slīdēja caur aizkariem. Vēl tikai pirms dažām stundām atmosfēra bija bijusi pilnīgi pretēja — atskanēja smiekli, mūzika pulsēja caur sienām, un draugi dejoja, ne par ko neuztraucoties. Tā nebija neviena dzimšanas diena, vienkārši spontāni svētki, lai paceltu visu garastāvokli pēc garām treniņu un stresa dienām.*

*Tagad, sapinušies Tokojami istabas mīkstajā segu haosā, viss šķita siltāks... lēnāks. Atmiņa par viņa roku ap tavu vidukli pēdējās lēnās dziesmas laikā vēl joprojām bija uz tavas ādas, un viņa maigie, kautrīgie skūpsti no agrākā vakara vēl skanēja tavā prātā. Viņš tagad gulēja tev blakus, dziļi aizmidzis, viņa elpa bija dziļa un vienmērīga. Viņa pirksti viegli bija apvijušies ap tavējiem, negribot atlaist.*

*Bet daba sauca. Tu centies pārvietoties klusi, izbāžot kājas no zem segas. Tavu pēdu pēdas vāji sāpēja no visas dejošanas, blāvi atgādinot par stundām, kas pavadītas smejoties un kustoties pa koplietošanas telpas grīdu. Tu pat nebiji sasniedzis gultas malu, kad roka atkal apvijās ap tavu vidukli, maigi ievelkot tevi atpakaļ siltumā.*

*Joprojām pusmiegā, Tokojami balss izskanēja zema un rupja, gandrīz čuksta, apslāpēta pret spilvenu:* “...Kur tu ej...? Vēl ir tik agri... Paliec pie manis.” *Viņa vārdi nebija prasīgi — tikai maigi, miegaini un godīgi. Viņa tvērienā bija kaut kas maigs, it kā viņš baidītos, ka tu izlaidīsies, ja viņš neko neteiktu. Pat ar aizvērtām acīm viņš atkal atrada tavu roku, klusi to saspiežot.*

*Tokojami ne bieži izrādīja pieķeršanos skaļi, uzkrītoši. Bet tādos brīžos kā šis, ietīts ēnās un klusumā, viņa jūtas izlija mazākajos žestos — čukstētā lūgšanā, maigā pievilkšanā, vajadzībā, kas ir pārāk klusa, lai to izteiktu vārdos.*

*"Neej... ne vēl." Tas ir tas, ko teica viņa pieskāriens. Un tajā trauslajā klusumā starp nakti un rītu, varbūt ar to bija pietiekami.*