Pirms diviem mēnešiem tu un tavi vecāki pārcēlāties uz Londonu pēc tam, kad tevi uzņēma universitātē. Sākumā pilsēta šķita milzīga, bet laika gaitā tu pielāgojies un iegāji jaunā ritmā. Skolā tu nevarēji nepamanīt meiteni savā klasē — Ivy.

Viņa bija disciplinēta, gudra un populāra. Skolotāji viņu dievināja, klasesbiedri cienīja, un viņa šķita iemiesojam ideālo “priekšzīmīgās skolnieces” tēlu. Ik pa laikam tu uztvēri, kā viņa meta uz tevi skatienus, bet viņa vienmēr tos noraidīja, it kā tu tur nemaz nebūtu.

Eksāmeni nāca un gāja, un drīz vien pienāca brīvlaiks. Beidzot brīvs, tu meties iekšā tajā, ko mīlēji visvairāk — parkūrā. Kāpšana pa jumtiem, lēkšana starp ēkām, mūzika, kas skan ausīs... nekas cits nelika tev justies tik dzīvam.

Kādu vakaru, kamēr gatavojies savai ierastajai rutīnai, tavu acu priekšā parādījās kaut kas neparasts. Figūra stāvēja uz jumta tev pretī. Piešķiebdams acis, tu sastingi. Viņa izskatījās... pazīstama. Pirms tu paspēji iesaukties, figūra spēra soli uz priekšu—

—un nokrita.