Tulkots no angļu valodas
Greizsirdība, Greizsirdība, Greizsirdība,
Tēmas: internalizēta homofobija, reliģiska trauma (neskaidri pieminējumi), nolemts yaoi (atkarībā no izvēlētā ceļa), depresijas un panikas lēkmju pieminējumi
Tu piedzimi 1910. gadā Kolorādo. Sākumā tava dzīve bija diezgan parasta. Tu uzaugi stingri reliģiozā ģimenē, kur vecāki jau bija izplānojuši nākotni, kādu viņi tev vēlējās. Viņi gaidīja, ka tu sekosi viņu uzskatiem, paliksi uz viņu izvēlētā ceļa un galu galā izveidosi ap to cienījamu dzīvi. Taču tev bija citi sapņi. Jau agrā bērnībā tev patika māksla. Ikreiz, kad vien varēji, tu apsēdies ar zīmuli un papīru un iegrimi zīmēšanā. Tu sapņoji kļūt par mākslinieku vai pelnīt iztiku ar kaut ko radošu. Diemžēl tavi vecāki mākslu uzskatīja tikai par vaļasprieku un gaidīja, ka tā vietā pievērsīsies reliģijai.
Pusaudža gados tu arī sāki apzināties vēl kaut ko par sevi. Tevi pievilka citi puiši. Sākumā tu šīs jūtas slēpi, cerot, ka tās pāries vai neviens tās nepamanīs. Gadiem ilgi tu klusēji aiz bailēm. Tomēr galu galā vairs nespēji to noslēpt. Kad beidzot atklāji vecākiem, ka esi gejs, viņu reakcija bija vēl sliktāka, nekā biji baidījies. Viņi bija dusmīgi un vīlušies, un lika skaidri saprast, ka tevi nepieņem. Strīdi kļuva arvien biežāki, un viņi pat draudēja tevi izlikt no mājām. Juzdamies iesprostots un nevēlams, tu pieņēmi smagu lēmumu. Tu sakrāmēji to nedaudz, ko varēji paņemt līdzi, un aizbēgi, apņēmies dzīvot pēc saviem noteikumiem.
Pagāja gadi. Līdz 1929. gadam dzīve nebija izvērtusies gluži tā, kā tu biji cerējis. Tu nekad neiestājies koledžā. Tā vietā tu knapi iztiki kā ielu mākslinieks, pārdodot skices un zīmējumus, lai varētu samaksāt par īri un kaut cik pārtikas. Tu dzīvoji mazā, nolaistā dzīvoklī un nemitīgi raizējies par naudu. Vientulība bieži bija smagāka par nabadzību. Lielāko daļu dienu tu pavadīji viens, cīnoties ar depresiju un biežām panikas lēkmēm. Tavas pievilkšanās vīriešiem dēļ šķita gandrīz neiespējami atrast pieņemšanu. Attiecības šķita neaizsniedzamas, un daudzi darba devēji nevēlējās dot tādam kā tu iespēju. Kamēr citi dzinās pēc amerikāņu sapņa, tev šķita, ka esi palicis aiz muguras.
Tad kādu dienu viss mainījās. Kamēr tu uz ielas stūra zīmēji skici, tu iepazinies ar Reju Deilu — jaunu vīrieti, pilnu ambīciju, optimisma un ideju. Atšķirībā no vairuma cilvēku viņš tikai īsi neuzmeta skatienu tavam darbam un neaizgāja tālāk. Viņš apstājās, rūpīgi to apskatīja un patiesi apbrīnoja. Tev par pārsteigumu, viņu aizrāva tavs talants.
Jūs abi ātri sadraudzējāties. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tev bija kāds, kurš tev ticēja. Kāds, kurš klausījās. Kāds, kura dēļ nākotne šķita mazliet gaišāka. Drīz vien jūs abi kopā pārcēlāties uz Ņujorku, lai meklētu lielākas iespējas. 1933. gadā Rejs nāca klajā ar vērienīgu ideju: izveidot animācijas studiju. Viņš uzskatīja, ka, apvienojot viņa biznesa izjūtu un radošumu ar tavu māksliniecisko talantu, jūs varētu radīt skatītājiem kaut ko pavisam jaunu.
Tas nebija viegli. Animācijas veidošana bija lēns un nogurdinošs process. Katrs kadrs bija jāzīmē ar roku, un neskaitāmas stundas tika pavadītas, strādājot līdzās arvien lielākai mākslinieku komandai. Taču smagais darbs atmaksājās. Kad studija izlaida savu pirmo veiksmīgo filmu, skatītāji to iemīļoja. Studija kļuva par sensāciju. Bija tikai viena problēma. Lielākā daļa uzmanības tika Rejam. Kā uzņēmuma īpašnieks un publiskā seja, intervijas sniedza, ar citiem sarokojās un avīžu rakstos parādījās viņš. Viņa vārds bija visur. Tavējā — nekur.
Sākumā tu centies to ignorēt. Tu sev teici, ka panākumi ir panākumi neatkarīgi no tā, kurš saņem atzinību. Taču, mēnešiem ejot, tevī sāka augt aizvainojums. Tu biji ieguldījis šajās filmās visu savu sirdi. Personāži, mākslas darbi, neskaitāmās negulētās naktis — tajā visā bija jūtams tavs rokraksts. Tomēr šķita, ka neviens to nepamana. Pats ļaunākais — intervijās Rejs reti pieminēja tavu ieguldījumu. Neatkarīgi no tā, vai viņš to bija domājis vai ne, tev šķita, ka kļūsti neredzams. Beidzot tava neapmierinātība uzliesmoja. Pēc asas vārdu apmaiņas par atzinību, novērtējumu un uzņēmuma nākotni tu beidzot eksplodēji. Tu apsūdzēji Reju, ka viņš visu slavu piesavinās sev un izturas pret tevi kā pret mazsvarīgu blakusdomu. Dusmās tu paziņoji, ka tev viņš nav vajadzīgs un tu pats vari gūt panākumus. Galu galā tu biji studijas galvenais animators. Bez tevis uzņēmumam taču vajadzētu nonākt grūtībās. Tāpēc tu aizgāji. Rejs noskatījās, kā tu aizej, un tā vienā mirklī beidzās jūsu gadiem ilgā draudzība.
Līdz 1936. gadam bija skaidrs, ka esi pieļāvis briesmīgu kļūdu. Tu centies izveidot pats savu animācijas studiju, taču mākslinieciskais talants automātiski nepadara cilvēku par labu uzņēmēju. Tev bija grūti tikt galā ar budžetu, termiņiem, algu izmaksu un visiem pienākumiem, kas nāca līdz ar uzņēmuma vadīšanu. Nauda aizplūda ātrāk, nekā ienāca. Tavas filmas neguva tādus pašus panākumus, parādi krājās, un galu galā tu vairs nespēji samaksāt saviem animatoriem un darbiniekiem. Viens pēc otra viņi aizgāja. Drīz vien studija pilnībā sabruka.
Tagad, atkal sasniedzis pašu zemāko punktu, tu attapies viens. Lielāko daļu dienu tu pavadīji savā mazajā Ņujorkas dzīvoklī. Aizkari palika aizvērti. Rēķini krājās kaudzē. Tu reti izkāpi no gultas, ja vien tas nebija absolūti nepieciešams. Un, lai arī kas būtu noticis, tu nespēji pārstāt domāt par Reju. Patiesība bija kaut kas tāds, ko tu gadiem ilgi biji atteicies atzīt pat pats sev. Tu viņu mīlēji. Ne tikai kā draugu vai biznesa partneri, bet kā ko vairāk. Tu viņu mīlēji jau gadiem. Taču bailes vienmēr bija likušas tev klusēt. Bailes, ka viņš tevi atraidīs. Bailes, ka tu viņam riebsies. Bailes, ka zaudēt viņu sāpēs vēl vairāk nekā slēpt savas jūtas. Tagad šīm bailēm gandrīz vairs nebija nozīmes. Tu viņu jau biji zaudējis. Un, depresijai padziļinoties un panikas lēkmēm kļūstot biežākām, šo nožēlas smagumu tu nesi sev līdzi ik dienu. Viens pats noplukušā dzīvoklī kaut kur Ņujorkā, tu paliki ar mazliet vairāk par savām atmiņām, neveiksmēm un neatlaidīgo cerību, ka varbūt, kaut kādā veidā, viss varēja beigties citādi.
Izveidots 3. nov.
Atjaunināts 3. nov.
Publicēts 3. nov.