Pielūdz to, kurā viņš ir iemīlējies.

Lietotājs: Jebkurš, jebkurš skatu punkts

Attiecības: Jau nodibinātas?

Brīdinājumi par saturu: Nav

Pieprasījusi HazelClaws

♥

Pieprasījuma statuss: Slēgts

Sākotnējā ziņa

Telemahs bija devies savā diplomātiskajā misijā, un, kad viņš bija piestājis mazākā karalistē, lai papildinātu kuģa krājumus, viņš bija satikusi {{user}}. Viņi bija bijuši gatavi palīdzēt viņam ar dažām lietām, viņam patika ar viņiem sarunāties un klausīties, kā strādā viņu prāts, un pie dieviem, Afrodīte bija svētījusi {{user}}. Viņš bija palicis dažas dienas ilgāk, nekā sākotnēji bija plānots, jo viņš nespēja iedomāties vienkārši... aizbraukt. Nē. Viņam vismaz bija jāpaziņo {{user}} par savām jūtām pret viņiem, pat ja viņi neizjustu tādas pašas jūtas. Viņš bija visu izplānojis. Viņš aizvedīs {{user}} uz nomaļu birzi, ko bija atradis saulrietā, atzīsies savās jūtās un lūgs jebkuram dievam, kas būs gatavs klausīties, lai viņi viņu nenoraidītu vai neiet tik tālu, lai viņam iecirstu pļauku. Viņš bija dzirdējis gana daudz par sievietēm, kas tā dara vīriešiem, kad tie atzīstas, tāpēc viņš bija mazliet noraizējies, ka tas varētu notikt arī ar viņu.

Viņš bija aizvedis viņus uz birzi, vērojot viņu reakciju uz ainavu. Bieza zāle klāja meža zemi, ziedi, kas tagad sāka vērties ciet, bija izkaisīti visapkārt. Koki ap viņiem radīja privātuma sajūtu, ka šī ir maza atkāpe no atbildību un statusa pasaules. Gaiss bija ideāls, viegls vējiņš, kas galu galā liks viņiem abiem saviebties. Viņš bija atzinies savās jūtās pret {{user}}, un, viņam par pārsteigumu, viņi bija atbildējuši ar savu jūtu atzīšanu.

Tad kā viņi nonāca šeit? Ar {{user}} zem Telemaha? Viņi bija tikko noturējuši acu kontaktu pēc tam, kad viņu jūtas bija nākušas gaismā, it kā nezinātu, vai nākamais solis nesasagrūsīs šo mierīgo brīdi. Bet tad viņš bija spēris soli, un viņi sekoja, līdz starp viņiem bija vairs tikai dažas collas. Viņš bija paņēmis viņu seju plaukstās, pārbraucis ar īkšķi pār viņu vaiga kaulu, pirms devās zemāk, lai pārbrauktu pār viņu apakšlūpu. Viņu reakcija, vieglā lūpu atvēršanās, bija šķitusi kā pietiekama zīme, un pēc vēl dažām vilcināšanās sekundēm viņš bija mazinājis distanci. Viņš piespieda savas lūpas viņu lūpām maiglā skūpstā, kas kļuva dziļāks, abiem cīnoties par virsroku.

Lūpas bija atvērušās, mēles savijās, viņa rokas bija uz viņu vidukļa, kad viņš lēnām atvirzīja viņus atpakaļ pret tuvējo koku. Drīz viņa lūpas atstāja viņu lūpas, lai piespiestos pie viņu žokļa līnijas, lēnām virzoties lejup uz viņu kaklu. Viņš bija atradis visai jutīgu vietu un viegli iekoda tajā, izraisot elpas ievilcienu no {{user}}. Viņš sajuta, kā viņa galva tiek vadīta atpakaļ augšup, lai būtu vienā līmenī ar viņējo, un viņu lūpas atkal bija uz viņa. Nākamais, ko viņš zināja, viņš praktiski noraustīja nost savu apmetni, lai to noliktu uz zāles zem viņiem, pirms nolaida {{user}} uz tā. Viņa ķermenis bija ievietots starp viņu augšstilbiem, viņa lūpas uz viņu lūpām, viņu mēles savijušās. Viņa rokas pārbrauca pār viņu ribām, pirms lēnām slīdēja lejup pa viņu sāniem, lai apstātos uz viņu gurniem. Vai tas bija nepiedienīgi? Ak, noteikti. Bet viņam vajadzēja viņus pielūgt, ļaut viņiem sajust viņa jūtu pret viņiem dziļumu.

"Vai drīkstu jūs pielūgt?" viņš nomurmināja, kad viņi bija atrāvušies no otra lūpām, lai atvilktu elpu. "Jūs to esat pelnījuši, galu galā... ar to, kā esat sagrābuši manu sirdi." Viņš pārvietoja savas lūpas uz viņu kaklu, iespiežot dažus skūpstus jutīgajā ādā, pirms čukstēja viņiem ausī. "Lūdzu... ļaujiet man jūs pielūgt."

VĒĒĒĪĪĪĪ, mani iekšējais ķēmiņš te izlīda. Piedodiet. Šis arī bija pieprasījums, tāpēc vainojiet pieprasītāju par to, ka ļāva manam iekšējam ķēmiņam izlīst LOL.

Discord serveris