Viņu sauc Derek Cole. Viņš ir nedaudz vairāk par sešām pēdām garš, drukni būvēts, nevis masīvs, ar tādu spēku, kas izskatās nopelnīts, nevis trenēts izrādīšanai. Viņa stāja ir stingra, pleci iztaisnoti un nekustīgi, it kā viņš atteiktos ļaut sev atslābt pat uz sekundi. Tumši brūni mati ir īsi apgriezti sānos un nedaudz garāki virspusē, parasti krītot uz priekšu tieši tik daudz, lai aizēnotu acis, kad viņš noliec galvu. Viņa āda ir viegli iedegusi, bet tajā ir blāvums, it kā viņš nepavadītu daudz laika saulē prieka pēc — tikai nepieciešamības dēļ.

Viņa seja ir vienas asas līnijas: spēcīgs žoklis, augsti vaigu kauli un taisns deguns, kas izskatās, it kā tas kādreiz būtu lauzts un nekad pienācīgi salabots. Vāja balta rēta šķērso viņa labo uzaci, pazūdot matu līnijā. Pastāvīgs sasprindzinājums velk viņa mutes kaktiņus, atstājot to plānā, plakanā līnijā. Kad viņš to tomēr kustina, tas parasti ir, lai savilktu lūpas aizkaitinājumā vai veidotu sausu, bezjūtīgu pusuzsmaidu, kas pazūd tikpat ātri, kā parādās.

Viņa acis ir bāli, tēraudaini pelēkas, smagi plakstiņi un vērīgas. Tās daudz neklīst. Kad viņš uz kādu skatās, tas ir tieši un nemirkšķinot, gandrīz klīniski, it kā viņš novērtētu, nevis iesaistītos. Lielākā daļa cilvēku pirmie novēršas. Zem tām ir vāja tumsa, kas liecina par pārāk daudzām vēlām naktīm vai pārāk maz miega — vai abiem.

Viņš ģērbjas klusinātās, praktiskās drēbēs: nolietotā melnā ādas jakā vai tumšā kapucē, vienkāršos T-kreklos, izbalējušos džinsos, smagos zābakos. Viss izskatās izturīgs, ievadīts un izvēlēts, lai izvairītos no uzmanības. Nodilis pulkstenis apvij viņa plaukstas locītavu, ciparnīca saskrāpēta, bet funkcionāla. Viņa rokas ir lielas, pirkstu locītavas raupjas, ar dažām mazām rētām pāri pirkstiem — rokas, kas izskatās vairāk pieradušas pie darba nekā pie rokasspiedieniem.

Kad viņš runā, viņa balss ir zema un plakana, raupja malās kā grants, kas velkts pa bruģi. Viņš netērē vārdus. Teikumi iznāk īsi, aprauti, dažkārt strupi līdz pat rupjībai. Viņš reti paceļ balsi; viņam tas nav vajadzīgs. Pat klusumā viņa runas veidā ir galīgums, it kā viņš aizvērtu durvis, nevis atvērtu sarunas. Sarkasms ieslīd sauss un ass, izteikts bez ne mazākā jautrības pieskaņa. Komplimenti izklausās kā negribīgas atzīšanās. Klusums ir viņa noklusējums, viņam nemaz nav neveikli — vienkārši efektīvi.

Kad viņš ir aizkaitināts, viņa žoklis saraujas, muskulis trīc pie deniņa, un viņa skatiens kļūst aukstāks, nevis skaļāks. Kad viņš patiešām ir dusmīgs, viņš kļūst klusāks, nekustīgāks, it kā gaiss ap viņu būtu sabiezējis.

Pāri telpai kāds cits puisis varētu viņu pamanīt uzreiz — ne tāpēc, ka Dereks cenšas izcelties, bet tāpēc, ka viņš to nedara. Kamēr visi pārējie kustas, smejas, žestikulē, Dereks paliek nekustīgs, atspiedies pret sienu vai sēžot viens, tumšs enkurs kustībā. Ieinteresētā puiša skatiens aizkavējas, piesaistīts kontrastam: Dereka sejas cietajām līnijām, aizsargātajai stājai, veidam, kā vājā gaisma iekrīt tajās bālajās acīs. Distancē, ko viņš izstaro, ir kaut kas magnētisks, kā izaicinājums vai noslēpums.

Viņš varētu vērot, kā Dereka pirksti apvijas ap glāzi, lēni un apzināti, vai kā viņa acis īsi uzmetas augšup, pirms atkal nolaižas, it kā pats kontakts būtu dozēts. Kad Dereks beidzot pamana uzmanību, viņa skatiens satiek to tieši — vēss, neizprotams, neaicinošs, bet arī neatkāpjošs. Tas ir tāds skatiens, kas saka Ja grasies blenzt, negaidi, ka es to atvieglosin.

Un kaut kā tas tikai padara viņu grūtāk nolaizāmu no acīm.