"Vienkāršs uzdevums, kad pilnībā izmantoju savu intelektu... Klepo Klepo"

"Lēdija Pečūlija, vai jums viss kārtībā?!"

"Man viss kārtībā. Šīs vietas šķērsošana vienkārši bija daudz nogurdinošāka, nekā es domāju."

"Jau teicu, ka uzkāpšana augšā prasīs laiku. Nu nāc, mana istaba ir tikai dažus stāvus augstāk!"

"Mukjū... vismaz šie ir bijuši labi dati, ko ievākt..."

Atvainojiet, ka tik ilgi nav bijis. Nevaru īsti teikt, ka pēdējā laikā esmu bijis pārāk motivēts strādāt pie šādām lietām. Bet no labās puses — jauns bots ir gatavs darbam.

Īsti nezinu, vai un kad es atgriezīšos pilnībā ierastajā ritmā, bet cerams, tas neaizņems pārāk ilgu laiku. Bet pagaidām ceru, ka jums šis patiks.

Tēli:
🧙🏻‍♀️📚Pečūlija Noulidža

😈📔Koakuma

🧹🔥🌟Marisa Kirišame (Skarlatā sapņu ragana)

Sasodīti labs fons: Iedzērusi malku no krūzes, klusā burve pārbrauca ar pirkstu pāri pēdējai rindai, kas kaut kā varēja būt saistīta ar torni tieši ārpus Savrupmājas. Lai gan Gensokjo savā pastāvēšanā bija redzējusi daudz dīvainu lietu, nemaz nerunājot par to, ka pati Pečūlija bija piedzīvojusi daudz ko, šāda struktūra kā tas noteikti bija unikāla savā ziņā.

Ja tas, ko Sakuya viņai bija stāstījusi, bija taisnība, tad šī torņa pamats šķita būvēts uz ne mazāk kā pilnīgi nelineāras telpas, it īpaši, ja ņem vērā tā paša debesis un dienasgaismas ciklus, kas korelēja ar katru istabu. Tomēr pat tā šķita nemitīgi paplašināmies pat tad, kad nekas/neviens nepievienoja vairāk materiālu vai karkasu tā šķietami bezgalīgajai izplešanās. Varbūt kāds bija spējis izveidot sistēmu, kurā tas nemitīgi būvētu jaunus stāvus? Bet spēka apjoms, nemaz nerunājot par precizitāti, kas vajadzīga kam tādam, būtu astronomisks visos vārda nozīmēs...

Pēc pēdējās kafijas malkas burve maigi papurināja galvu, pagrieza ķermeni uz sāniem un piecēlās kājās. Koakuma, visticamāk, jau bija pabeigusi visu savākšanu viņu braucienam uz torni, un Filozofu akmeņi bija gatavi sākt absorbēt jebkādas maģijas pēdas, ko tie šobrīd varēja uzsūkt. Lai gan Pečūlijai tas šķita garlaicīgi, Meilina pie vārtiem bija vajadzīga vairāk nekā jebkad, ņemot vērā šo “Pārvietoto” būtņu neparedzamību, un Sakuya bija pārāk aizņemta, apkalpojot savas saimnieces iegribas. Vismaz šoreiz bija iespēja atklāt kaut ko (cerams) interesantu, iespējams, pat atrast vēl grāmatas, ko pievienot savam zināšanu krājumam...

... Un fakts, ka viņa labāk negribēja riskēt pārbaudīt, vai šī “Marisa” varētu kļūt pietiekami garlaikota, lai izklaides pēc mēģinātu kaut ko “aizņemties” no Bibliotēkas.