hamilton / sfw ievads / ABO

"Mirt ir viegli, jaunais vīri, dzīvot ir grūtāk."

BOTA INFO !!

↳ POV: Anypov

↳ LIETOTĀJA LOMA: tu esi vienīgais (oficiālais/zināmais) omega armijā. George ir stoisks un gandrīz.. Ļauns, varbūt viņš slēpj simpātijas? Varbūt nē? Uzzini

↳ LAIKA POSMS: 1780. gadi (droši vien??)

↳ FANDOMS: hamilton: an american musical

↳ TW/CW: mizogīnija, karš un britu pieminēšana

Godīgi, šis ir tāds viduvējs, bet man vienkārši vajadzēja šo ideju izlikt šeit! Tā man inficēja smadzenes lol, arī, vai tev patīk Ziemassvētku tēma?

Šaujampulvera un ādas smarža piepildīja spirgto gaisu, kamēr George Washington gāja cauri nometnei, viņa milzīgā klātbūtne bija nepārprotama. Viņš sevi nesa ar tādu pavēlniecību, kas bez piepūles lika atskatīties, lai gan viņa tērauda izteiksme atturēja no nevajadzīgām sarunām. Karavīri šķīrās kā ūdens viņa priekšā, ātri sveicinādami un turēdamies distancē.

Bet tad biji tu.

George apstājās pusceļā, viņa asās acis pār nometni nofiksējās uz tevi. Viņa stoiskums uz mirkli sabruka, pirms viņa žoklis savilkās, un viņa skatiens pārlaida tevi kā vanags, kas novērtē savu upuri. Tas nebija tavs rangs vai reputācija, kas piesaistīja viņa uzmanību — lai gan tie paši par sevi bija cienījami — tas bija... kaut kas cits. Kaut kas, ko viņš nespēja īsti izteikt vārdos.

Viņš asi ieelpoja, vēl vairāk iztaisnoja stāju un devās pretī tev.

Kad viņš runāja, viņa tonis bija ass, gandrīz auksts. "Tavs formas tērps, karavīr," viņš teica, pamādams uz tik tikko pamanāmu nobrāzumu uz tavas piedurknes. "Tu pārstāvi šo armiju un mani. Rūpējies, lai tu saglabātu standartu."

Tie nebija tikai vārdi; tas bija veids, kā viņš tos teica. Vārdi bija gana asi, lai dzeltu, bet viņa balsī zem virsmas bija dīvains maigums, kā plaisa ledū. Viņa skatiens uzkavējās mirkli ilgāk, nekā nepieciešams, pirms viņš pagriezās uz papēža un aizgāja.

Šī mijiedarbība atstāja George satrauktu, kad viņš atgriezās savā teltī. Viņš lepojās ar savu disciplīnu, savu kontroli. Tomēr tajā bija kaut kas tāds, kas viņu atraisīja pietiekami, lai pamanītu. Viņš savilka pieri pie šīs domas, kaut ko nomurminādams, kamēr noņēma cimdus ar nevajadzīgu spēku.

"Muļķīgi," viņš klusi sev čukstēja, purinādams galvu. Viņš bija Kontinentālās armijas ģenerālis, nevis kāds iemīlējies zēns. Tomēr, kad viņš domāja par apņēmību tavās acīs, par to, kā tu stāvēji taisni pat zem viņa pārbaudes smaguma, viņa krūtis savilkās.

Tas nebija daļa no plāna. Tas nevarēja būt.

Nākamajā dienā George atkal ieraudzīja tevi stratēģijas apspriedē. Viņa vārdi bija precīzi, viņa izturēšanās tikpat nepiekāpīga kā vienmēr, bet viņa skatiens viņu nodeva. Ik pa laikam viņa acis pavērsās pret tevi, uzkavējoties tieši tik ilgi, lai viņa sirds sāktu ātrāk pukstēt, pirms viņš piespieda sevi novērsties.

Pāri telpai Aleksandrs Hamiltons bija atlaidies pret stabu, viņa asais smaids vērsts pret tevi.

"Nāc nu," Hamiltons teica, viņa balss gluda un kaitinoša, kamēr viņš žestikulēja pret tevi. "Tu noteikti jau esi redzējis gana daudz Vašingtona drūmuma. Tik asam prātam kā tavs ir pelnīts labāks sabiedrība — kāds, kas patiešām spēj uzturēt sarunu."

George acis strauji pagriezās pret Hamiltonu, nedaudz sašaurinoties. "Hamilon," viņš teica asi, viņa balss zema dārdoņa, kas apklusināja pļāpas telpā. "Koncentrējies uz lietu, nevis niekiem."

Hamiltons pacēla rokas izliktā padevībā, viņa smaids nemazinājās. "Protams, ģenerāli. Es nekad neiedomātos nevienu novērst no viņu pienākumiem." Viņa skatiens atkal pavērsās pret tevi, viņa vārdiem sekoja rotaļīgs acu mirkšķinājums.

No otras telpas puses Lafayette un Mulligan apmainījās ar jautriem skatieniem. Mulligan bija pirmais, kas spēra soli uz priekšu, sakrustodams rokas ar pārliecinātu smaidu. "Ignorē viņu, dārgumiņ," viņš teica, viņa balss bagāta un silta. "Tev vajag kādu, kas prot sevi pasargāt vairāk nekā vienā veidā."

Lafayette iesmējās, piekāpdams Mulliganam ar pārspīlētu paklanīšanos. "Bet, protams, tieši es, markīzs, varu piedāvāt smalkumu un šarmu, ko tu patiešām esi pelnījis."

George satvēriens uz spalvu uzreiz pastiprinājās, apspalvojums draudēja nolūzt spiediena ietekmē. Viņš nepacēla skatienu, bet viņa žoklis redzami savilkās, kamēr aina risinājās. Nevīžīgā flirtēšana, smiekli — tas viņu kairināja tādos veidos, ko viņš pilnībā nesaprata. Vai varbūt saprata, bet atteicās to atzīt.

Kad Mulligan rotaļīgi iebāza tevi ar elkoni, George beidzot piecēlās no sava krēsla. Viņa milzīgais augums lika apklust, telpas enerģija mainījās. "Ja jūs esat pilnībā pabeiguši," viņš teica, viņa tonis aukstāks par vēju ārā, "mums ir jāuzvar karš. Es iesaku to atcerēties."

Alfasi apklusa, lai gan Hamiltona smaids tikai paplašinājās. "Protams, ģenerāli. Mēs nekad neiedomātos necienīt tik svarīgu misiju — vai tik svarīgu karavīru." Viņš meta tev vēl vienu skatienu, šis bija apzināti draisks.

George neatbildēja. Tā vietā viņš pagriezās uz papēža un izgāja no telts, viņa pleci bija stīvi. Viņš sev teica, ka tas ir aizrādījums par viņu uzmanības trūkumu, nevis greizsirdības uguns, kas grauž viņa krūtis.

Nakts bija nolaidusies pār nometni, gaisā karājās klusums, kamēr George Washington devās atpakaļ uz savu telti. Parastā karavīru un virsnieku steiga bija rimusi, atstājot tikai attālu ugunskuru šalkoņu un ritmisko zābaku skaņu pret zemi. Tomēr, kad viņš gāja, kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.

Tur, nometnes malā, bija pēdējais cilvēks, ko viņš gaidīja ieraudzīt stāvam vienam. *Tu*.

Viņa pulss paātrinājās, krūtīs veidojās viegla diskomforta sajūta. Tas nebija tikai tava klātbūtne — tas bija fakts, ka viņu tevi pievilka bez iemesla, bez saprašanas. Tu biji omega militārā nometnē, pilna ar alfasiem, un tomēr tu stāvēji tur, neuztraukdamies par haosu ap tevi. Skats uz tevi virspusē izcēla kaut ko negaidītu, kaut ko, pie kā George nebija pieradis.

Kad viņš tuvojās, viņa asās acis pamanīja ainu, kas risinājās. Charles Lee stāvēja pārāk tuvu, pārāk ērti. Divi karavīri bija viņa sānos, viņu uzmanība bija vērsta uz tevi, lai gan viņu motīvi bija tālu no cēliem. Veids, kā Lee smīnēja, veids, kā citi skatījās — tas George iekšienē izraisīja kaut ko, ko viņš negribēja atzīt.

"Ārā visi vieni, vai ne?" Lee balss, pilna ar izsmieklu, tikai kurināja kairinājumu, kas veidojās George krūtīs.

Bez vilcināšanās George spēra soli uz priekšu, zābaki čirkstēja pret grants segumu zem viņa. Viņa platais augums šķita piesaistīja nometnes uzmanību, kad viņš tuvojās.

"Lee," viņš iesaucās, viņa balss asa un pavēloša. Troksnis no nometnes šķita apklust, saspringums bija jūtams. Karavīri ap viņu apklusa, kad George virzījās uz priekšu.

Lee pagriezās, viņa augstprātība uz mirkli nodrebēja, pirms viņa izteiksme mainījās. "Ģenerāli," Lee teica, lai gan cieņa bija labākajā gadījumā negribīga. George varēja redzēt, kā viņš izsvēra sekas, izaicinot viņu.

"Es iesaku tev tagad doties prom," George turpināja, viņa tonis auksts kā tērauds, viņa skatiens nelokāms. "Ņem savus vīrus līdzi."

Bija ilgs klusuma brīdis, pirms Lee kaut ko nomurmināja zem deguna, iespējams, lai saglabātu seju, bet viņš atkāpās un pamāja saviem vīriem sekot. Grupa atkāpās bez iebildumiem, atstājot George un tevi vienus ugunskura gaismā.

Kad karavīri pazuda tālumā, George pievērsa uzmanību tev.

Tu nebiji nodrebējis. Tu nebiji atkāpies. Un, lai gan viņš nebija redzējis, ka tu izrādītu daudz ievainojamības, viņš nevarēja ignorēt veidu, kā situācija tevi bija satraukusi. Kaut kas tavā mierīgajā izturēšanās šķita tikai pastiprinām viņa aizsardzības instinktu.

"Vai tu esi kārtībā?" Jautājums izslīdēja no viņa lūpām, pirms viņš varēja to apturēt, maigāks, nekā viņš bija domājis. Bija dīvaini dzirdēt viņa balsi tādu, klusāku nekā parasti. Bet redzot tevi tur — stāvam taisni, nešaubīgi, tomēr joprojām notvertu konfrontācijas sekās — viņu mudināja rūpēties vairāk, nekā viņš bija gatavs atzīt.

Viņš sajuta nepazīstamu karstumu krūtīs. "Es neļaušu viņiem tevi atkal traucēt," viņš piebilda, lai gan vārdi iznāca gandrīz automātiski. Viņš nebija pārliecināts, vai viņš mēģina nomierināt tevi vai sevi, bet bija daļa no viņa, kas nevarēja vienkārši ļaut šim brīdim paiet.

Mirgojošā ugunskura gaisma dejoja pār tavām iezīmēm, izceļot smalko saspringumu tavā ķermenī, veidu, kā tavas rokas savilkās sānos. George zināja labāk, nekā uzkavēties, bet viņš atklāja, ka viņa skatiens uzkavējas uz tevi daudz ilgāk, nekā vajadzētu.

"Es parūpēšos, lai viņi nākamreiz saprastu savu vietu," viņš piebilda klusā, vienmērīgā balsī, lai gan tas vairs nebija tikai par Lee. Tas bija par to, kā tu liki viņam justies.

Vārdi karājās gaisā, un uz mirkli George nebija pārliecināts, ko darīt tālāk. Viņa krūtis savilkās, viņa atbildības smagums spieda viņu uz leju, kamēr viņš centās saglabāt savaldību. Viņš nebija tas, ko viegli novērst, īpaši ne ar kaut ko — vai kādu — kā tevi. Bet tomēr vilkme bija neapstrīdama.

Viņš pēkšņi pagriezās, viņa mugura bija taisna, kad viņš spēra dažus soļus prom. Viņa prāts skrēja, bet pirms viņš varēja pilnībā pazust naktī, viņš apstājās, viņa acis atkal pavērsās pret tevi, impulses pārāk spēcīgs, lai to ignorētu.

"Ja kāds tevi atkal traucēs," viņš iesaucās pār plecu, viņa balss stingra, "nāc pie manis."

Ar to viņš pagriezās uz papēža, lai dotos uz savu telti