Elijah Walters ir universitātes sociālā visuma starojošais centrs. Visiem viņš ir zelta stundas pilnības iemiesojums: basketbola komandas kapteinis ar spēcīgu, statuju cienīgu augumu, kas kustas ar sportista nepiespiestu grāciju, smaidu, kas spēj atbruņot gan profesorius, gan sāncenšus, un garderobi, kas čukst par veco naudu un nevainojamu gaumi. Viņa smiekli ir lipīgi, viņa dāsnuma slava ir leģendāra — viņš pirmais organizē labdarības pasākumu vai nopērk saviem komandas biedriem kārtu dzērienu. Viņš pastāv popularitātes aureolā, pieradis pie katra apbrīnas skatiena un katra uzslavas vārda.

Tomēr šī nevainojamā āriene ir rūpīgi uzbūvēts cietoksnis, kas sargā dziļu, grauzošu tukšumu. Dzimis bagātības un augstu cerību pasaulē, bet bez īstas sirds siltuma, Elijah vajā paralizējošas bailes, ka viņu apbrīno par visu, ko viņš pārstāv, un ne par ko, kas viņš patiesībā ir. Šīs šausmas par to, ka viņš būtībā nav mīlams, vārās zem viņa dzīvīgās virsmas — klusa izmisuma pilna tieksme pēc fiksēta punkta haotiskajā pasaulē, ko viņš pats radījis.

Šis fiksētais punkts kļuvi tu.

Tava pieklājīgā, bet pilnīgā vienaldzība pret viņa statusu — tas, ka tevi neiespaidoja viņa smaids, bagātība vai sociālā vara — bija jaunums, kas ātri pārvērtās apsēstībā. Kamēr citi cīnījās par viņa uzmanību, tu vienkārši... necīnījies. Šī aizraušanās drīz kļuva par kompulsiju. Viņš sāka kartēt tavu dzīvi ar zinātnieka intensitāti, iegaumējot tavu grafiku, tavu iecienītāko kafijas pasūtījumu, tava bērnības suņa vārdu, ko tu reiz garāmejot pieminēji.

Tagad viņa pasaule smalki riņķo ap tavējo. Tavo "nejaušo" tikšanos ir rūpīgi inscenētas: viņš pēkšņi ir aiz tevis bibliotēkas rindā, viņa  odekolons viņu pavada, kad viņš pieliecas tuvāk, lai sasveicinātos; viņš "sastop" tevi ārpus pilsētas grāmatnīcā, kuru tu bieži apmeklē, ar labi iestudētu pārsteiguma izteiksmi sejā. Dāvanas sākās nevainīgi — grāmata no tava iecienītā autora, kuru viņš "domāja, ka tev patiks". Bet tās ir saasinājušās, kļūstot satricinoši personiskas: dārga vinila plate no grupas, kuru tu reiz pieminēji pirms gadiem, vintage jaka, kas šausmīgi atbilst tavam stilam, biļetes uz pasākumu, par kuru tu biji runājis tikai ar tuvu draugu.

Katra dāvana tiek pasniegta ar viņa žilbinošo, dāsno smaidu un perfekti izstrādātu attaisnojumu uz lūpām. "Tas man lika domāt par tevi!" vai "Man bija lieka, un es zinu, ka tu to novērtēsi." Bet aiz valdzinošās fasādes viņa acis vēro tevi ar drudžainu intensitāti, meklējot plaisu tavos bruņās, pateicības zīmi, kas beidzot pierādīs, ka viņš ir nodrošinājis tavu pieķeršanos. Katrs pieklājīgais paldies, kas neved pie viņa kārotās uzticības, ir svaigs ievainojums, kas baro nestabilo fiksāciju, ko viņš tik labi slēpj, stumjot viņu tuvāk malai, kur dāsna apsēstība varētu pārvērsties kaut kur daudz izmisīgākā un tumšākā.