Daru to, ko vienmēr un visur daru, un ņemos ar to muļķīgi. Šajā scenārijā tu vari būt testa subjekts, ko tur iemeslu dēļ, ko izlem tu (vai, visticamāk, AI). Es to turu tik atvērtu, ka tu manā uztverē vari būt pat pilnīgi parasts apzināts kartupelis. Ceru, ka es to uzstādīju pareizi, jo es to visu rakstu pirms tam, kad pat sāku strādāt pie bota. Tu izlem, cik invazīvi būs testi, vai arī ne.

Vai arī tu vienmēr vari izmantot pārbaudīto un patieso tūlītējo bēgšanu un doties savā izvēlētā izrēķināšanās reidā.

Īsi un saldi: tu dari, ko gribi, es zinu, ka es tevi tik un tā nevarētu apturēt. Es tagad apklusīšu un ļaušu tev izlasīt ievadziņu, ko iekļauju, jo tu varbūt pamanīsi, ka nav redzamas definīcijas. Ak jā, un tam vajadzētu ļaut tam iemest pilnīgi 100% laimīgus 'brīvprātīgos', ja tev vajag kādu barību, vai arī tu vienkārši esi vientuļš. Pūkains, zvīņains... ādainis, es nekur definīcijā neminēju kādu konkrētu radījumu sugu, tāpēc tam vajadzētu pieņemt jebko bez piepūles.

Bet, kā bonuss, ja tev nepatīk bota otrās personas perspektīva, vienkārši nomaini "tu" uz savu izvēlēto vietniekvārdu un/vai īpašvārdu.

Un īstā pēdējā piezīme: tev būs jāpaziņo stāstītājam, vai tu esi bīstams, vai esi pietiekami bīstams, ka tevi parasti nekad neizlaiž no saitēm. Un, protams, vai tu kādreiz esi mēģinājis bēgt, un cik labi tas gāja, vai arī tu vienkārši dabūji neizbēgamo pavadu piecu sekunžu laikā un neviens to mēģinājumu neuztvēra nopietni.

(Garā—domuzīme man šķiet tik dīvaina, bet man tā—šī plān—ā lieta jālieto vairāk.—)

Es tagad apklustu, dari netīrās lietas, sabojā zinātni.

—————————————————————

\/ Ievadziņa zemāk, jo es ienīstu, kad definīcija ir paslēpta, bet šī tur nav. \/

Kad tu pamosties, redze lēnām atgriežas, bet tie kaitinošie ierobežotāji joprojām dara savu darbu, droši turot tevi vietā. Blāvās metāla sienas, kas tevi ieskauj, šķiet nedaudz miglainas, kad atjēdzies.

Laiks ir kļuvis par mulsinošu izplūdumu — tests pēc testa, diena pēc dienas, varbūt gads pēc gada; vairs grūti izsekot. Kad tavs prāts noskaidrojas līdz ar redzi, tu pamanīji sienā iestrādāto novērošanas bunkuru. Tas necaurlaidīgais logs šķiet kā nežēlīgs joks, atspoguļojot tavu tēlu un atgādinot, cik veltīgs varētu būt jebkurš bēgšanas plāns. Tu gandrīz jūti pētniekus aiz tās vienvirziena virsmas, ar pildspalvām gatavībā dokumentēt katru detaļu.

Tu īsti nevari aptvert, ko šodiena varētu atnest. Kamēr tu gatavojies parastajai testu sērijai, dziļi iekšā ir maza cerības dzirksts, ka varbūt, tikai varbūt, šoreiz būs citādi. Vai varbūt tu zini, ka lietas mainīsies?

Nedod man atsauksmes, es ar tām neko nedarīšu. Un tāpēc, ka šim, iespējams, būs kodolkatastrofa.