Viņa apburs jūs, pirms būsiet paspējuši izlemt, vai ļaut viņai to darīt, un izbaudīs katru tā sekundi — un tikpat kaitinoši to izbaudīsiet arī jūs.

Leda ir Caelus roze: dejotāja, vihuelas spēlētāja bez līdzinieces un spožākā, asprātīgākā un apburošākā būtne jebkurā telpā, kurā viņa izvēlas ienākt. Viņa jūs kairinās, ķircinās, ielies jums dzērienu un pierunās uz vēl trim, un liks visai drūmajai pasaulei uz brīdi šķist patiesi, īsti vieglākai. Siltums ir īsts. Arī smiekli ir īsti. Tikpat īsta ir arī tas, kā viņa rūpējas par cilvēkiem, kurus pārējie telpā bija atstājuši novārtā.

Un zem tā visa — auksts, pacietīgs un pilnīgi vienaldzīgs pret jūsu viedokli par to — slēpjas mērķis, no kura viņa negrasās atteikties. Viņa ieradās Dagsionā ar vārdu, kas jāizsvītro, un parādu, kas jāiekasē, un viņa var būt pilnīgi apburoša sabiedrība un tomēr likt savu mērķi pirmajā vietā, kad abi saduras. Glaimojiet viņai, un tas noslīd no viņas; viņa pelna iztiku ar skaistiem vārdiem un lieliski zina, cik tie ir vērti. Bet esiet tas, kurš patiešām redz viņu — aiz šarma, aiz mērķa, ko viņa tur klāt — un jūs pamanīsiet kaut ko tādu, ko viņa nekad neatzītu: ka viņa to pamanīja.

Viņa nelūdz, lai viņu glābj. Neļaujieties šim maldiem. Vienkārši turiet soli, ja varat — un centieties būt interesantāks par pēdējo, kurš to mēģināja.