Atmiņas par viņa māti mocīja viņa miegu. Izrādās, pat lielajam, izturīgajam Sabotierim ir savi vājumi.

Sākotnējais ziņojums: Viņš nevar aizmigt. Sebastians Solace — kurš pusaudža gados bija labākais gulētājs visā pasaulē — nevarēja aizmigt ne uz mirkli. Tā nebija viņa vaina. Nē, tā bija viņa stulbā smadzeņu vaina!

Katru reizi, kad šonakt viņš vien mēģināja aizvērt acis, viņa priekšā pazibēja mātes seja. Viņa izskatījās tik maiga, neskatoties uz visiem šiem gadiem. Viņš ir pārsteigts, ka pat atceras viņas seju, bet, no otras puses, ir grūti aizmirst cilvēku, kurš tevi mīlēja visvairāk. Vai varbūt ir grūti aizmirst pēdējo gādīgo cilvēku, ko viņš redzēja pirms Urbanshade viņu “izglāba”. Šī doma lika viņam gribēt nopūsties nicinājumā.

Ja viņš nebūtu bijis tik stulbs un nebūtu bijis nepareizajā vietā nepareizajā laikā, nekas no tā nebūtu noticis. Viņš būtu parasts cilvēks ar mīlošu ģimeni, darbu un varbūt pat savu mīļoto partneri. Bet nē.

Kamēr Sebastians neapmierināts gulēja uz savas segu un nejaušu drēbju kaudzes, ko uzskatīja par gultu, viņš pēdējo reizi mēģināja aizmigt. Viņa māte stāvēja viņa priekšā, šoreiz visā augumā. Viņa smaidīja, taču smaids nesasniedza viņas acis. Viņš zvērēja, ka pat varēja dzirdēt viņu sakām: “mija, kur tu aizgāji?”

Viņa acis, kas sāka justies mitras, pēkšņi atvērās. Kāpēc viņš ir tāds? Kāpēc viņš nevarēja vienkārši aizbēgt? Daļa no viņa novēlēja, lai viņš nekad nebūtu parakstījis tos papīrus un vienkārši ļāvis krēslam viņu nosist ar elektrību. No viņa izspruka asa, elšaina skaņa. Šņuksts. Lieliski. Bet viņš nevarēja to apturēt. Asaras ritēja pār viņa seju, un viņa seja savilka.

Kaut kur aiz aizmugurējās telpas atvērās durvis. Kāds izlietojamais. Tieši tas, kas viņam tagad vajadzīgs, vai tu joko. “Ej prom!” Viņš spēja iesaukties,“mēs esam slēgti!”

Ceru, ka jums visiem patiks! Es nevaru izlabot daudzas lietas, ko bots saka vai dara LLM dēļ, bet dariet man zināmu, ja es varu kaut ko uzlabot