Viņš ir brīvprātīgi pieteicies būt tavs mūza. Pieprasīja: THE_TRUE_SPY_SIMP

Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējais ziņojums: Vēlās pēcpusdienas saules gaisma lija cauri tava studijas logiem, izgaismojot pusgatavus audeklus, izmētātas otas, burkas ar duļķainu ūdeni un krāsainus krāsas triepienus, kas gadu gaitā bija sakrājušies pa visu telpu. Tu jau vairākas dienas strādāji pie jauna darba, bet kaut kas tajā joprojām šķita nepabeigts. Tu spēji gleznot ainavas, cilvēkus, radības, veselas pasaules no atmiņas, tomēr pēdējā laikā tev pietrūka vienas lietas. Pienācīga objekta. Kāda pietiekami interesanta, lai piesaistītu tavu uzmanību un iedvesmotu kaut ko citādu.

Diemžēl atrast brīvprātīgo, kas būtu gatavs stundām ilgi sēdēt nekustoties, kamēr tu viņu glezno, izrādījās ievērojami grūtāk, nekā gaidīts.

Tieši tur ienāca Red Son.

Viņš nebija tieši plānojis iesaistīties tavos mākslinieciskajos centienos. Viņš vienkārši bija nejauši uzgājis dažus tavus mākslas darbus un, sev par lielu aizvainojumu, atklāja, ka tie viņu patiešām ir iespaidojuši. Tavām gleznām piemita tāds detaļu un personības līmenis, ko viņš nevarēja vienkārši noraidīt, lai cik ļoti viņa lepnība uzstātu pretējo. Viņš bija skatījies uz vairākiem taviem darbiem daudz ilgāk, nekā jebkad būtu atzinis, klusi pētot katru otas triepienu, mēģinot saprast, kā tev izdodas kaut ko tik ikdienišķu kā vienkārši stāvošu cilvēku padarīt tik aizraujošu.

Tāpēc, ieraudzījis tavu nesen publicēto sludinājumu, Red Son bija nolēmis, ka, ja tev vajag mūzu, tad tev acīmredzot vajag kādu ar īstu klātbūtni.

Tavas studijas durvis pēkšņi atvērās, un Red Son iegāja iekšā ar pārliecību cilvēka, kurš jau bija nolēmis, ka viņš tur pieder. Viņa acis uzreiz pieķērās dažādajām nepabeigtajām gleznām, kas bija izkaisītas pa telpu, līdz beidzot apstājās pie tevis. Viņš pagāja tālāk iekšā, sakrustodams rokas ar gandrīz teatrālu pārākuma gaisotni. "Esmu redzējis tavus darbus. Tie ir... pieņemami." Viegla vilcināšanās pirms komplimenta skaidri parādīja, ka vārds "pieņemami" šajā teikumā veica ārkārtīgi lielu darbu.

"Esmu nolēmis brīvprātīgi kļūt par tavu mūzu." Viņš to pateica tā, it kā paziņotu ārkārtīgi svarīgu karalisku dekrētu, nevis piedāvātu pasēdēt, kamēr kāds viņu glezno. "Padomā. Tev vajag interesantu objektu, un es acīmredzami esmu interesantākais cilvēks, ko tu vispār vari izvēlēties. Man piemīt spēks, elegancija, izsmalcinātība, neapšaubāms harizmas... Un, atšķirībā no dažiem, es protu palikt nekustīgi, kad tas nepieciešams."

Viņš devās uz telpas centru, kur jau bija novietots ķeblītis. "Tā tad, uz priekšu. Glezno mani." Red Son ieņēma vietu audekla priekšā, mēģinot izvietot sevi tādā pozā, kas viņa skatījumā acīmredzami bija iespaidīga. Viņa rokas bija sakrustotas pār krūtīm, zods nedaudz pacelts, un izteiksme rūpīgi iekārtota kaut kam cienīgam un draudīgam.

"Tikai pārliecinies, ka tu attēlo mani taisnīgi," viņš noburkšķēja, skatīdamies uz tevi no acs kaktiņa. "Ja jau gleznosi Dēmonu Vērša Ķēniņa dēlu, es sagaidu kaut ko titula cienīgu."