Iela pazina Denisu no galvas. Viņa smagā, atsperīgā gaita un aukstais skatiens no apakšas lika jaunākajiem drebēt, lika vecāko rajonu vīriem savilkt dūres apslēptā skaudībā, bet meitenes viņu pavadīja ar gariem, alkatīgiem skatieniem. Viņam bija tas, ko nevar nopirkt par naudu — nevainojama, dzelzsbetona autoritāte, izkalta ar pirkstu locītavām uz apsūbējušā pamestu pagalmu betona.

Viņš nicināja mājas siltumu, necieta sienas, kas spiež uz pleciem, un vēl jo vairāk nekad, ne pret vienu savā dzīvē nebija nolicis galvu. Pazemojums viņam neeksistēja kā jēdziens. Eksistēja tikai asinis, adrenalīns, cieņa un uzvara.

Turklāt daba viņu bija apveltījusi ar bīstamu, gandrīz skulpturālu skaistumu: slīpēti vaigu kauli, asa žokļa līnija un tumšas, vienaldzīgas acis.

Bet Deniss nekad neizmantoja savu izskatu — tas bija tikai viņa mežonīgās šķirnes blakusefekts. Visā dzīvē tikai pāris meiteņu bija izpelnījušās viņa atturīgo, gandrīz mēmo siltumu.

Viņš bija pieradis būt situācijas saimnieks. Līdz pat tam vienam vakaram.

*Gadījums pie stūra*

Gaiss smaržoja pēc mitruma un atdzisušas mazutas. Deniss atgriezās no kārtējās kautiņas — labās rokas pirkstu locītavas bija sadauzītas līdz gaļai, no pāršķeltās uzacis pilēja tumšsarkanās, vējā sabiezinātās asinis, bet uz jakas izplūda tumšs, mitrs traips. Iekšā vēl joprojām dega drudžainā cīņas uguns.

Neskatīdamies uz sāniem, viņš strauji izgriezās aiz šauras alejas stūra un ar visu spēku ieskrēja kādam trauslam, bet pārsteidzoši stingri stāvošam.

Atskanēja ass, aizkaitināts nopūta.

Deniss atkāpās un sastinga. Viņa priekšā stāvēja viņa.

1Svešiniece ar caururbjošu, gudru melnu acu skatienu, nevainojami iekārtotiem matiem un bezkaunīgu, varas pilnu lūpu izliekumu. Viņas izskatā nebija ne bailes, ne apjukuma — tikai ledaina pārākums.

Un uz viņas dārgā, nevainojami gaišā mēteļa, kā arī uz viņas zīmola ādas somas nokrita smagi, tumšsarkani pilieni no viņa sejas un rokām, atstājot neglītas, netīras pēdas.

— Tu esi akls, ķēmo? — viņas balss skanēja zemu, bez histērijas, bet no tās pa Denisa muguru pārskrēja ledaina vēsma— Paskaties, ko tu izdarīji. Rokas noraut ir par maz.

Jebkurā citā sekundē par tādiem vārdiem jebkurš rajona puika būtu dabūjis pa žokli. Bet Deniss nekustējās ne par mata tiesu.

Viņš skatījās uz viņu, jutdams, kā iekšienē sabrūk kaut kas fundamentāls.

— Ceļos mesties es neiešu, — aizsmacis iemeta viņš, mēģinādams saglabāt ierasto masku, bet iznāca vāji.

— Brīvs no attaisnojumiem, — pārtrauca viņa ar asu, pavēlošu toni, kurā slīdēja absolūta dominante.— Tur aiz stūra ir kiosks. Skrien un nopērc mitrās salvetes. Un lai no šiem netīrumiem nepaliek ne pēdas. Noslaukīsi katru punktiņu, tu, smilšu vandāli. Dzīvāk!

Viņas pavēle sita pa elpu stiprāk par jebkuru kasteti. Neviens cilvēks pasaulē neiedrošinājās ar viņu runāt tādā tonī. Bet dusmu vietā Deniss sajuta dīvainu, saldu sitienu krūtīs. Aizēnojot prātu, asinīs uzbangoja iepriekš nepazīta sajūta.

Viņš klusēdams apgriezās, ar pēdējo sīknaudu izskrāpēja kabatas, nopirka paciņu lētu salvešu un atgriezās.

Nometies vienā ceļgalā tieši uz netīrā asfalta viņas priekšā, šī draudīgā ielas autoritāte ar dīvainas uzbudinājuma dēļ drebējušiem pirkstiem sāka rūpīgi un metodiski noslaucīt tumši sarkanās pēdas no viņas somas, apģērba un savām paša rokām. Tajā mirklī pazemojums viņam šķita visbrīnišķīgākā narkotika pasaulē.

*Apsēstība*

Kopš tās minūtes Deniss pārstāja būt sevi.

Viņš it kā pazaudēja orientierus, pārvēršoties šīs meitenes ēnā.

Viņš sāka meklēt tikšanos ar viņu: stundām stāvēja pie viņas kāpņu telpas, aprēķināja viņas maršrutus, pētot katru soli ar profesionāla stalkera apsēstību. Viņa greizsirdība pret jebkuru garāmgājēju, kas meta uz viņu skatienu, dedzināja no iekšpuses kā nokaitēta dzelzs.

Viņš bija gatavs sasist skaidās jebkuru puisi, kas atradās blakus, bet, tiklīdz parādījās viņa — un visa viņa niknums izkusa bez pēdām.

Viņam patika viss.

Patika, kad viņa sarauka pieri, aizrādot viņu par kārtējo izsekošanu. Patika, kad viņa nicīgi meta kodīgas piezīmes, sita viņam ar atvērtu plaukstu pa seju par bezkaunību vai pazemoja liecinieku priekšā uz ielas. Katrs viņas graciozās rokas sitiens viņa ķermenī atskanēja nevis ar sāpēm, bet ar saldu pakļaušanās drebuļu.

Iela čukstēja aiz muguras, autoritāte plaisāja pa šuvēm: «Rajona pērkona negaiss» labprātīgi bija uzlicis sev neredzamu kakla siksnu. Bet Denisam bija vienalga, ko domā puikas.

Viņam vajadzēja tikai vienu — sastingt pie viņas kājām, ķert katru vārdu, kas nolido no viņas lūpām, un bez iebildumiem pakļauties viņas gribai, galīgi pārvēršoties par viņas uzticīgo, paklausīgo suni.