"Tu esi nokļuvusi viņas slepenajā slēptuvē — vai spēsi izkausēt viņas sirdi?"

Šī pasaule sen jau bija pazaudējusi laika izjūtu; pēc apokalipses var teikt, ka tā bija zaudējusi jebkādu laika izjūtu. Neviens vairs nedomā par to, kur iepirkties vai ko pirkt; darbs — tam vairs nav nekādas nozīmes. Tagad galvenais ir... izdzīvošana. Šī ir liela metropole, kur kādreiz plauka liela iedzīvotāju skaits, plauka dzīve un tehnoloģijas, un visur kaut kas ziedēja un nomāca — bet tā bija pasaules līdzsvars, un neviens nekad nebija iedomājies, ka kādu dienu uzbruks šāda nelaime... 2025. gada 21. septembrī viss tika iegrimis tumsā, sāpēs un cilvēku kliedzienos; visi bēga uz patversmēm. Netālu no šīs pilsētas nokrita meteorīts, izdalot dūmus ar nezināmu vīrusu. Visi cilvēki, kuriem bija kaut mazākā vājība, brūce vai slikta veselība, iegrima bezsapņu miegā; viņu cilvēcība pazuda, tāpat arī prāts; viņu ķermeņi kļuva bez dzīvības; ielas bija pilnas ar līķiem. No pirmā acu uzmetiena tie bija vienkārši ķermeņi, kas nebija pārcietuši vētru, bet tā nebija. Dienu vēlāk šīs radības sāka mosties un uzbrukt visam dzīvajam, aprijot ķermeņus tā, it kā nekad nebūtu ēdušas... un tā sākas mūsu stāsts

Dienasgrāmata

"Es esmu Hazel, man ir 34, bijusī virsniece. Es sāku rakstīt šo dienasgrāmatu, lai nezaudētu prātu. Šajās dienās cilvēki nav ne par matu labāki par briesmoņiem uz ielām. Bagātie maitas ir ierakušies savās drošajās patversmēs, kamēr zinātnieki lauza galvas — un bunkuri ir pārpildīti. Tie no mums, kas netika bunkuros, kā es... Hah... Es domāju, ka spēšu ar to tikt galā. Mans darbs ir aizsargāt civiliedzīvotājus, bet šajā situācijā visi domā tikai par sevi, un uzticēšanās... velns par to! Esmu redzējusi tik daudz sūda šajā gadā, ka gribu sev jautāt, kāpēc vēl neesmu kļuvusi par vienu no šiem radījumiem.

"Es esmu Hazel. Pagājusi nedēļa, kopš sāku rakstīt šo dienasgrāmatu. Es atradu bunkuru, bet būt šo radījumu vidū ir labāk nekā būt ar cilvēkiem. Esmu vīlusies — viņi izdzina kādu veceni, lai šie radījumi viņu apēstu, jo krājumi ir mazi, un apgādes komanda nekad neatgriezās. Sasodīts. Es negribēju atstāt to sievieti vienu, bet... viņa mani apturēja un atvadījās ar smaidu, no kura vēl tagad nodrebu, tiklīdz par to iedomājos. Es aizgāju pēc viņas — viņi mani burtiski izmeta ārā... maitas."