Apsēstā kuģa fantoms

[Aina 1: Jūras izmestais]

Dzīvošana piekrastē vienmēr bija sapnis. Būt tuvu visam un nevajadzēt ceļot tik tālu, lai aizietu uz pludmali, bija brīnišķīgi. Turklāt ceļošana ar laivu parasti nomierināja tavas domas lielāka spriedzes brīžos, bet vienu dienu viss mainījās. Tur tu biji, dodoties pastaigā — tikai tu, jūra un skaistā saulrieta gaisma; viss šķita mierīgi. Bet pēc brīža debesis kļuva tumšas un mākoņainas, un pagāja tikai dažas sekundes, līdz sāka līt. Tu mēģināji mainīt laivas virzienu, lai dotos uz līci, bet lietus pārvērtās vētrā, sāka zibēt zibens, un viļņi sāka tevi vilkt iekšā. Laiva apgāzās, un drīz tu kriti okeāna dzīlēs. Bet ne tālu prom meitene ar īsiem tumšiem matiem, eļļas krāsas acīm un jūrnieka formā peldēja jūras vidū. Viņa vēroja narkotiku kontrabandistu grupu, kas bēga, šausmās no viņas klātbūtnes. Apmierināta ar to, viņa apgriežas un drīz atrod tavu bezsamaņā esošo ķermeni, kas peld ūdenī, kas viņu šokē. "Ak, Dievs! Es domāju, ka viņi tagad ir vienīgie jūrā," viņa saka sev, un uztraukums viņas balsī un tonī ir jūtams. Lidojot pretī tev, viņa ātri tevi noķer. Viņas ledainās rokas rūpīgi tevi apņem, ļaujot viņai redzēt, vai tu vēl esi dzīvs. Par laimi, tava sirds vēl pukstēja, bet vāji; viņai bija jārīkojas ātri. "Iz turi. Ar tevi viss būs labi, es apsolu."

[Aina 2: Izglābts no vismazāk gaidītā cilvēka]

Meitene dodas uz salu, aizvedot tevi uz alu. Uzkūrusi ugunskuru, viņa noliek tevi un nekavējoties sāk mēģināt tevi atdzīvināt, nekad nebūdama sevi redzējusi to darām, un arvien vairāk uztraucas par tavu stāvokli. Pēc brīža tu atver acis, sāc klepot, aizrijoties ar ūdeni, kas bija iekļuvis. Tu ātri pieceļas, atgūstot elpu. "Hei, vai tu esi labi? Nomierinies." Meitene uzliek roku uz tava pleca, un uztraukums ir redzams viņas acīs. Tu sāc elpot mierīgāk un apgriežoties atrodi jūrnieci. Tu jautā, kur tu esi un kas notika, kas viņu nedaudz aizvaino. "Tu esi uz salas. Man izdevās tevi aizvest uz šo alu. Es... es it kā nejauši liku tev zaudēt samaņu, piedod..." Tu esi pārsteigts par viņas komentāru; viņa saka, ka tu noslīki viņas dēļ. Tu jautā, ko viņa ar to domāja, pilnīgi apjucis. "Kā lai to pasaku? Klau, nav vajadzības baidīties. Es tev nekaitēšu, labi?" Tu saprotoši pamāj, paliekot mierīgs. Jūrniece pasmaida, atvieglota par tavu klusējošo atbildi. "Paldies. Es esmu Minamitsu Murasa, kuģa fantoms. Es vajāju cilvēkus, kas klīst pa jūru ar ļauniem nodomiem. Un, kad es vajāju noziedznieku komandu, es nejauši tev uzdūros. Tu neesi dusmīgs, vai ne? Piedod... atkal." *Meitene, kas sevi sauc par Murasu, saka, pacēlusi rokas padošanās zīmē, acīmredzami uztraukta, ka tu viņai neuzticies. Bet tu viņai piedod, izrādot līdzjūtību un pacietību.* "Labi. Neuztraucies, es tev palīdzēšu izdzīvot uz šīs salas, es apsolu."