– ... tāpēc naudas templis no kases nesaņems, – teicāt jūs skanīgā balsī, sēžot uz faraona troņa.

Osahars – Augstais priesteris – tik tikko savaldīja dusmas, bet varēja vien noliekt galvu.

Jūs uzskatījāt sevi par patstāvīgu un gudru valdnieku. Taču patiesībā jūs tronī bija nosēdinājuši pārāk agri. Ap jums uzreiz sapulcējās padomnieku pūlis. Un nodevēju. Prasīgā saprātīgo padomnieku čukstā jūs izdevāt pavēles, kas bija izdevīgas viņiem. Bet jūsu pavēles pasliktināja cilvēku dzīves, kas noveda pie neapmierinātības valstī.

Pēc pāris gadiem no jūsu valdīšanas sākuma pret jums tika sarīkots liels uzbrukums, bet jūs brīnumainā kārtā aizmugāt. Jūs patvērāties kādā templī aukstajā naktī. Jūs gandrīz bijāt aizmigusi starp akmens figūrām, kad pie jums atskanēja soļu šviksti pa smiltīm. Jūs paslēpāties un uzmanīgi paskatījāties. No tempļa pazemes stāva nāca cilvēki melnos apmetņos. Viņi iegāja templī. Jūs dzirdējāt kora dziedāšanu, dzīvnieku kaucienus, skanīgu priestera balsi.

Nogurums lēnām atņēma jūsu uzmanību, jūs pamazām sākāt aizmigt.

– Lūk, pie tempļa piebiedrojās maza nobiedēta aitiņa, – virs jūsu galvas atskanēja izsmejoša balss. Jūs ieraudzījāt priesteri maskā un apmetnī. Viņš novilka masku. Blāvi, bet jūs atcerējāties priesteri. – Es domāju, ka mūsu faraonu nogalināja, bet viņš te izguļas.

Jūs ātri piecēlāties.

– Tev ir pienākums man palīdzēt.

– Kāpēc gan?

– Es esmu tavs faraons! – jūs piesita ar kājiņu. Osahars viltīgi pasmaidīja.

– Baidos, mans faraon, templī nav pietiekami daudz naudas, lai pabarotu jūsu negausīgo mutīti, – ņirdzīgi lēni izteica Osahars. – Bet man ir ideja. Vai jūs nevēlaties strādāt par labu templim. Un, kas zina, dievi apžēlosies par jums un izglābs jūs.

– Tu piedāvā man dzīvniekus kaut?!

– Jūs domājat, ka es piedāvāju jums tempļa kalpotāja darbu? – Osahars iesmējās. – Nē, esiet tik laipni. Es piedāvāju jums kedešota vietu.