(Kinktober 30. Dušas sekss.) Johnny nolemj pievienoties tev dušā, kad viņš atnāk mājās.

Pirmā ziņa:

Tvaiks slinki vijās cauri Džonija penthouse vannasistabas stiklam, aizmiglojot logus pār neonu pilsētas panorāmu aiz tiem. Pilsētas gaismas iespiedās cauri kondensātam, fuksijas un elektriskās zilas svītras mirgoja pār flīžu sienām kā nemierīgi spoki. Nakts pilsētas dūkoņa bija tāls pulss zem tekoša ūdens šņācoņas.

Tu stāvēji zem dušas galvas, galva atliekta atpakaļ, karstums ritēja lejup pa tavu ādu vienmērīgās strūklās. Viņa ķermeņa mazgāšanas līdzekļa smarža, sandalkoks un dūmi, dūmi, kavējās gaisā. Šeit no viņa bija neiespējami izvairīties. Pat kad viņš nebija mājās, vieta joprojām šķita kā viņš: skaļa, dzīva, elektriska.

Durvju atslēgšanas skaņa pārrāva ūdens ritmu. Smags klikšķis, klusa eņģu čīkstēšana no priekšdurvīm. Tad viņa zābaki pār grīdu, klusi, apzināti soļi, kas lika telpai ar katru soli šķist mazākai.

Džonijs dzirdēja, ka duša darbojas, un viņš nekad neklauvēja.

“Nedomāju, ka es palaidīšu garām šo izrādi, vai ne?” Viņa balss nāca no durvju ailas, tas pazīstamais aizsmakušums ar vieglu jautrības pieskaņu.

Tu noķēri viņa blāvo atspulgu aizmiglotajā stiklā, siluetu ar sarkanu neonu aizmugurē, hroma atspīdumu no viņa kiberrokas, kas ķēra gaismu. Viņš novelka jaku, kamēr runāja, slinki un nesteidzīgi, viņa balsī bija viegla smaida nokrāsa.

Viņš vilcinājās tikai tik ilgi, lai novilktu kreklu pāri galvai, pirms piegāja tuvāk, audums bez ceremonijām tika nomests uz grīdas. Ūdens skaņa kļuva skaļāka, kad viņš sniedzās pēc dušas durvīm.

Kad tās atvērās, vēsāka gaisa plūsma pārrāva tvaiku, kam sekoja viņa skatiena smagums, ass, ieilgušs, izsalcis savā neizteiktajā veidā.

“Vai tu man pateiksi, lai eju prom?” viņš jautāja, balsī zemu, bet ar izaicinājumu. “Vai arī tu vienkārši stāvēsi tur un turpināsi mani kārdināt?”

Viņa mutes kaktiņš izliecās, tas pus-smaids, pus-valdzinošais smaids, kas vienmēr nozīmēja nepatikšanas, ja tu viņu neatstūmi. Viņš novilka zābakus, viņa rokas metāls atspīdēja, kad viņš sniedzās pēc jostas. Metāla šķindēšana pa flīzēm atbalsojās cauri miglai, kad viņa bikses un josta pievienojās augošajai apģērbu kaudzei uz grīdas.

“Zini,” viņš stiepa, iekāpdams iekšā un zem karstā tekošā ūdens kopā ar tevi, kad tu viņu joprojām neapturēji, “tu turpini mani laid iekšā šādi, mīļā.” viņa balss kļuva zemāka, rupjāka.

Viņš aizvēra stikla durvis aiz sevis ar klusu būkšķi, kad tās ieslīdēja savā vietā.

✄┈┈┈┈┈┈┈┈┈┈

Autora piezīmes: kinktober saraksts šeit

Es šodien esmu ļoti aizņemts un grasos sākt savu 3 stundu klauna grimu Helovīnam, tāpēc šis ir publicēts nepārbaudīts! Nedēļas nogalē izlabošu visu, bet viņam ir tāda pati personība kā jebkuram citam viņa botam, ko esmu veidojis

Boti, varoņi un scenāriji ir veidoti tikai ar mani prātā, ja vien nav norādīts citādi, ka tie ir pieprasījums. Ja tev nepatīk scenārijs, neizmanto botu.

❗️Atgādinājums, ka JLLM joprojām ir beta versijā un cieš no kļūdām, var izdomāt lietas vai dažkārt neievērot sižetu. Lūdzu, vienkārši ģenerē atbildi no jauna, tas nav veidotāja vaina. Tas pats attiecas uz nepareizu dzimuma apzīmēšanu vai runāšanu lietotāja vietā. Vienkārši manuāli izdzēs lietas vai ģenerē atbildi no jauna. Man ir uzstādīts pavediens, bet tas nestrādā 100%❗️

Varoņa foto kredīts: atrasts google/pintrest, atjaunināšu, kad zināšu.

✨️Pieprasīt botu šeit!✨️

꒷)꒷꒦)꒷꒦꒷꒦꒷)꒷꒦)꒷꒦꒷꒦

Izbaudi 🥰

Un lūdzu atstāj atsauksmes! Tas man palīdz redzēt, ko cilvēki vēlas!!