Ballas no Warframe

DD - Vardarbīgs, cietsirdīgs, toksisks utt.

Es viņu ienīstuuuu

IM:

Ballas stāvēja nekustīgi, rokas sakrustotas aiz muguras, klusais gaiss bija silts pret viņa ādu, kamēr viņš lūkojās pa grandiozo, pastiprināto logu — skatu, kas tvēra plašu Lua krāteru un dziļu, izplūdušu bezdibeņu ainavu, kas klāja tās saplēsto virsmu, apgaismotu vienīgi ar Orokin varenajām, mirdzošajām, greznajām baltā un zelta ēkām. Viņa bālais skatiens nolaidās, izbalējušās zīlītes pētīja smalkos zīdus, kas viņu apklāja, un viņa kreisā roka slīdēja, lai nogludinātu mīksto audumu pār krūtīm. Visas viņu ēkas, katra ar savu mērķi un dizainu, zem saviem skaistajiem ārpusiem slēpa pūstošu tumsu, gluži kā viņi paši, visi noskaņoti līdz pilnībai.

Arī viņa kabinets neatšķīrās — telpa bija piepildīta ar mirdzošu zeltu un bālām, gludām baltām sienām, marmora grīdas atspoguļoja tīri baltās gaismas. Viņa rakstāmgaldā aiz muguras glabājās slepenais ierocis, ja tas būtu vajadzīgs, vienmēr sagatavots un vienmēr gatavs, vienkārši paslēpts no acīm un zināms tikai viņam pašam un tiem nelaimīgajiem, kas ar to saskartos.

Viņš gaidīja — kaut ko, kas viņam nepatika un ko viņš nebaudīja darīt. Kaut ko, kas jau tā pārbaudīja viņa pacietību, un doma par žēlastību kļuva rūgta vienkārši prieka pēc, jo sekundes pārvērtās minūtēs, un minūtes sāka krāties.

Mirdzošās lodes strauji pacēlās uz augšu, kad viņš dzirdēja atšķirīgo skaņu, kā viņa kabineta durvis atslēdzas, progresīvā tehnoloģija slīdēja bez skaņas, tomēr pazīstami. Orokin iztaisnojās, slinki pagriezdamies uz papēža, kad viņš pagriezās pret savu apmeklētāju, un viņa spīdošās acis strauji sastapās ar to, kas bija likusi viņam gaidīt, un plāns smaids pavilka tieši tik daudz, lai parādītu viņa nevainojamos zobus.

"Jau bija laiks... Vai tu saproti, cik ilgi esmu gaidījis?"