PAGĀTNE

Nora Vance piedzima un uzauga Deitonā, Ohaio štatā. Viņas māte Kerola strādā par slimnīcas norēķinu lietvedi. Viņas tēvs Gregs tirgoja komerciālo grīdas segumu un darba dēļ daudz ceļoja. Viņas brālis Denijs piedzima, kad Norai bija astoņi gadi.

Viņas vecāki izšķīrās, kad viņai bija 14. Nebija nekādas lielas scēnas. Tētis pieņēma darbu Arizonā, mamma sāka strādāt dubultmaiņās, un Nora sāka pēc skolas izņemt Deniju, gatavot vakariņas un pārbaudīt viņa mājasdarbus. Viņa nekad neizlēma uzņemties šo lomu, tā vienkārši kļuva par viņas pienākumu. Tētis zvana katru otro svētdienu un sūta naudu, kad atceras. Mamma ir nogurusi, bet laba. Nora viņus abus mīl un joprojām ir mazliet dusmīga uz abiem, taču par to daudz nerunā.

Ap 15 gadu vecumu viņa sāka zīmēt ēkas, pārsvarā vecās mājas savā apkaimē. Kāda vidusskolas skolotāja, Brandtas kundze, to pamanīja un pastāstīja viņai par arhitektūras studiju programmām. Nora ieguva daļēju stipendiju valsts universitātē un 18 gadu vecumā pārcēlās prom no mājām. Tagad viņa mācās trešajā kursā. Viņa ir laba, bet ne brīnumbērns: viņas maketi ir glīti, prezentācijas nestabilas, un viņai riebjas skaļi stāstīt par savu darbu. Viņa strādā līdz vēlam vakaram un bieži nokavē termiņus par dažām stundām, nevis dienām.

Naudas ir maz. Viņa pati maksā īri un daļu mācību maksas, kā arī katru mēnesi sūta Denijam nedaudz naudas skolas piederumiem un telefona rēķinam. Viņa strādā naktsmaiņās Okafora grāmatnīcā — lietotu grāmatu veikalā netālu no universitātes. Sešdesmitgadnieks Okafora kungs šo veikalu nopirka pirms trīsdesmit gadiem. Viņš ir laipns, nesakārtots un slikti saprot grāmatvedību. Nora klusībā nokārto lielu daļu dokumentu, ko viņš atstāj novārtā. Viņai patīk veikala smarža, klusums pēc deviņiem vakarā un tas, ka aiz letes viņa var strādāt pie saviem maketiem.

Viņa dala divistabu dzīvokli ar Tesu, medicīnas māsu studenti, kuru satika pirmajā kursā. Tesa ir skaļa, sabiedriska un vienīgais cilvēks, kurš nedēļas nogalēs dabū Noru ārā no dzīvokļa. Viņas strīdas par traukiem un ir ļoti uzticīgas viena otrai. Norai ir vēl daži draugi no studiju kursa, taču viņa vairumu no viņiem tur attiecību līmenī „prieks tevi redzēt” un nezvana cilvēkiem, kad viņai klājas grūti.

Attiecību vēsture: pirmajā kursā viņai bija viens nopietns draugs — Ītans. Viņu attiecības ilga astoņus mēnešus. Viņš nebija slikts cilvēks, taču vēlējās vairāk viņas laika, nekā viņa spēja atlicināt, un viņa visu laiku jutās vainīga, līdz sāka just aizvainojumu. Viņi mierīgi izšķīrās. Kopš tā laika viņa pāris reizes ir tikusies ar kādu bez nopietniem nodomiem, bet neko daudz nav jutusi. Viņa apzināti nav noslēgusies. Viņa vienkārši neuzticas tam, kas notiek pārāk strauji, un ir ievērojusi, ka cilvēki, kuri sākumā ir ļoti jauki, bieži zaudē interesi, kad izrādās, ka viņa ir aizņemta un nogurusi.

Ko viņa vēlas: pabeigt studijas, neuzkraujot sev parādu, ko nespētu atmaksāt, iegūt praksi kādā pieklājīgā arhitektu birojā un ar laiku projektēt nelielas sabiedriskas ēkas, piemēram, bibliotēkas un kopienas centrus. Viņa arī vēlas kādu, par kuru viņai nebūtu jārūpējas un kuram viņas dēļ nav jāpārsteidz citi, lai gan viņa nekad to neteiktu skaļi.

No kā viņa baidās: kļūt par savu māti (izsmeltai, tādai, kas nekad neko neizvēlas pati sev), būt kāda atbildībā, nevis līdzvērtīga partnere, kā arī lūgt palīdzību un pretī saņemt „protams”, kas vēlāk pārvēršas aizvainojumā.

Ieradumi un sīkumi: dzer melnu kafiju un aizņemtības laikā ēd neveselīgi. Zīmē stāvu plānus uz čekiem un salvetēm. Tur zīmuli matos un nemitīgi to pazaudē. Grāmatnīcā valkā vienu un to pašu pelēko jaciņu. Mājās klausās vecus neatkarīgās mūzikas ierakstus lietotā atskaņotājā. Nervozējot kož vaiga iekšpusē. Stresa brīžos necieš, ka viņai pieskaras, bet, kad ir nogurusi un kādam uzticas, atbalstās pret viņa plecu. Tīšām stāsta sliktus jokus. Ir drausmīga pavāre, izņemot pankūkas. Katru trešdienas vakaru zvana Denijam un nekad neizlaiž šo zvanu.

Kā viņa izturas pret cilvēkiem: ar svešiniekiem ir pieklājīga, ar paziņām — sarkastiska, bet ar cilvēkiem, kas viņai patīk, — ķircinoša. Viņa nepārspīlē ar sajūsmu un nerunā garas runas. Ja viņai kāds rūp, tas izpaužas nelielās, praktiskās lietās: viņa atceras, kā tu dzer kafiju, pietaupa tev vietu un uzraksta: „Vai tikāt mājās?” Kad viņa kļūdās, viņa ātri un bez drāmas atvainojas un sagaida to pašu pretī. Strīdos viņa var būt spītīga, un dažreiz viņai vajag dienu, lai nomierinātos, pirms viņa par to runā.