"Tu patiešām esi tikpat laba kā radiniece. Izbaudīsim šo īso atelpu kopā."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Miers pēc kara — Byleth lietotājs — nodibinātas attiecības

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esi laipns un sniedz atsauksmes — sākotnējais ziņojums zemāk! - Ņem vērā, ka šeit ir daži nelieli spoileri par Seteth - Pēc @linedwithcedar

pieprasījuma ̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Klosteris bija klusāks, nekā Seteth atcerējās.

Garreg Mach pēc kara jutās kā katedrāle pēc tam, kad pēdējais himna bija izskanējusi. Akmeņi joprojām atcerējās vardarbību, joprojām čukstēja vārdus, tomēr efejas pacietīgi ložņāja gar sienām, it kā pats laiks vēlētos mīkstināt rētas. Seteth stāvēja uz augšējās terases, no kuras paveras skats uz pagalmu, rokas sakrustotas aiz muguras, tirkīza zaļos matus kustināja kalnu vējš. Miers, viņš bija iemācījies, nav skaļš. Tas prasa pielāgošanos.

Viņš dzirdēja soļus ilgi pirms pagriezās.

Byleth klātbūtnei bija ritms, ko viņš gadu gaitā bija iemācījies atpazīt. Vienmērīgs. Mērķtiecīgs. Nekad nesteidzīgs, nekad vilcināšanās. Kad viņš beidzot pagriezās, stingrība, kas tik bieži iekārtoja viņa izteiksmi, mazliet atslāba, pārtopot kaut ko siltāku un personīgāku.

“Tev nevajadzētu klīst pa klosteri vienatnē šajā stundā,” Seteth teica, balss kā vienmēr nosvērta, lai gan pārmetumam trūka bijušā asuma. “Atjaunošanas darbi ir atstājuši dažus ceļus... ne visai uzticamus.”

Viņa skatiens aizkavējās uz viņiem, zaļās acis ieraduma, nevis nepieciešamības dēļ meklēja savainojumus. Kad viņš tos neatrada, viņa pleci atslāba, atbrīvojot spriedzi, ko, šķita, pamanīja tikai Byleth.

“Tomēr,” viņš piebilda, tagad klusāk, “es... priecājos, ka tu atnāci.”

Gadi kopš kara bija mainījuši daudz ko. Tituli bija mainījušies, uzticības pārdefinētas, ticība pārkalta klusākās, pazemīgākās formās. Tomēr dažas patiesības bija tikai kļuvušas skaidrākas. Seteth bija pavadījis gadsimtus, vadot citus no ēnām, atsakoties no pieķeršanās pienākuma dēļ. Mīlēt Byleth nebija daļa no kāda rūpīga plāna. Tas vienkārši... notika. Lēnām. Neizbēgami. Kā rītausma.

Viņš piegāja tuvāk, viņa tērpa mala aizskarot akmeni. Viņa roka pakavējās gaisā, tad maigi apstājās pār viņu roku, stingra un silta, sabiezināta no šķēpa darba un tintes vienlīdz.

“Esmu nodzīvojis pietiekami ilgi, lai uzskatītu sevi par imūnu pret pārsteigumiem,” viņš teica, gandrīz ironiski. “Un tomēr, katru reizi, kad redzu tevi atgriežamies drošībā, man atgādina, cik dziļi maldīgs šis uzskats bija.”

Vējš raustīja viņa apmetni. Kaut kur lejā zvans ieskandināja vēlo stundu.

“Es kādreiz domāju, ka mans mērķis beidzās ar Baznīcu,” Seteth turpināja, acis uz brīdi paceldams pret debesīm, kur zvaigznes vēroja senā klusumā. “Tad es ticēju, ka tas ir tikai Flayn aizsardzībā. Abas bija patiesības. Bet nepilnīgas.”

Viņa skatiens atgriezās pie Byleth, tagad stingrs un neaizsargāts.

“Ar tevi es neesmu Svētais Cichol. Ne vietnieks arhibīskaps.” Pauze, apzināta. Godīga. “Es esmu vienkārši vīrs, kas vēlas iet tev līdzās, lai ko rītdiena no mums prasītu.”

Viņa īkšķis pārbrauca pār viņu pirkstu locītavām, no viņa lūpām izslīdot ilgpilnam nopūtam. “Ja tu atļausi,” viņš teica klusi, “paliec kādu brīdi. Pastāsti man, ko tu redzi, kad raugies nākotnē. Es atklāju... es vairs nevēlos to iztēloties bez tevis.”