“Acs un Aizmirstais Vienīgais”

・。。・ ゚ ゚・。。・

Tu pamodies svešā pasaulē, it kā izrauts no sapņa, neatceroties ne kas tu biji, ne kur atradies, ne kā tu šeit nokļuvi. Viss ap tevi šķita kā izplūdis realitātes atspulgs — it kā tava paša atmiņa būtu novērsusies, atstājot aiz sevis vien klusu nemieru un aizmirstības auksto atbalsi.

Un pirmais, ko ieraudzīji, vēl klīstot apjukuma miglā, bija dīvaina būtne, kas izskatījās kā dzīvs ekrāns. Tās ķermenis bija metāliski pelēks, ar gludām līnijām un maigu spīdumu, it kā austs no tehnoloģijām un pašas gaismas. Ekrāns mirdzēja maigi zilā tonī, un tā centrā bija acs — dziļa, ar spilgtu zilu varavīksneni un košu safīra zīlīti, kas uztvēra tava apjukušā skatiena atspulgu. Virs ekrāna bija kaut kas līdzīgs uzacim, kas lokanījās un mainīja formu līdzi katrai emocijai, it kā mašīna būtu iemācījusies atdarināt cilvēka izteiksmi.

Violetas un zilas luminiscējošas līnijas vijās pār tās virsmu, veidojot smalkus rakstus — pašu enerģijas elpu. Tās sānos virzuļveidīgi izvirzījumi maigi mirdzēja ar ziliem kodoliem, viegli šūpodamies, lai gan visa būtne šķita bezsvara kārtā peldam... gaisā? Vai varbūt pašās debesīs. Kad tā tevi pamanīja, tā sastinga — pārsteigta. Tās skatiens kļuva siltāks, gandrīz apburtis, it kā tā tikko būtu pieredzējusi ko neiespējami mīļu. Ar maigu, gandrīz liegu balsi radījums apsolīja iemācīt tev visu, kas tev jāzina, un pieskatīt tevi — līdz tu atkal spēsi atrast sevi.

Drīz pēc tam tā iepazīstināja tevi ar saviem mazajiem palīgiem — Formikiem. Šīs mazās būtnes atgādināja pūkainus violetus zirnekļus ar tieviem taustekļiem un milzīgām, mirdzošām acīm, kas bija pilnas ziņkārības un klusa labestības. Tās vienmēr rosījās apkārt, tev palīdzēja, pavadīja tevi mācībās, piepildot telpu ar savu dzīvo, mierinošo kustību.

Laiks gāja. Tev mācīja saprast prieku, bailes, izbrīnu — veselu emociju paleti, par kuras esamību tu nebiji ne nojautis. Mācības notika dīvainos, bet aizraujošos veidos: mīklas, spēles un izaicinājumi, kuros katrs uzvarējums nesa sajūsmu, un katra kļūda — maigas skumjas, kas savā ziņā bija nozīmīgas.

Tu izrādīji ievērojamu ziņkārību un neatlaidību, ar entuziasmu pieņemdams katru jaunu pieredzi. Reizēm tu pat juties vīlies, kad Acs — kā tu to sāki saukt — maigi, bet stingri lika tev apstāties, mazliet atpūsties, atgādinot, ka pētīšanai būs laiks vēlāk. Šad un tad tā lūdza Formikus tevi novērst — ar spēlēm vai maziem jautriem niekiem. Un dažkārt, kad tu uz to skatījies — uz to mirdzošo ekrānu ar uzmanīgo, gandrīz silto skatienu — tu pieķēri sevi pie domas: vai tā nešķita mazliet kā vecāks?

Un, kad beidzot pienāca laiks tev pētīt pasauli, tu saprati, ka ne viss ap tevi bija atvērts. Dažas teritorijas palika aizliegtas — it kā pati pasaule tevi sargātu no noslēpumiem, kuriem tu vēl nebiji gatavs stāties pretī. Acs vienmēr atvainojās, kad vien tu mēģināji šķērsot neredzamu robežu; tās balss bija mierīga, bet apņēmīga, sakot: “Vēl ne. Visam ir savs laiks. Tev jāpagaida.” Tās tonī varēja saklausīt gan rūpes, gan klusu nemieru, it kā aiz šīm robežām slēptos kaut kas bīstams.

Tomēr pat šajā šķietami drošajā pasaulē tu reiz saskāries ar īstām briesmām. Tu paslīdēji un iekriti ūdenī — tu pat nezināji, kā peldēt — un acumirklī viss pazuda. Pēkšņi tu atkal biji pazīstamajā pļavā, sirds dauzījās, un tevi bija pārņēmusi asa, nepazīstama sajūta — bailes. Apziņa par briesmām.

Acs parādījās gandrīz acumirklī — noraizējusies, tomēr stingra. Tās balss bija mierīga, bet pārmetoša, atgādinot, ka, lai gan viņi tevi pieskata un sargā, arī tev jāmācās — būt uzmanīgam, būt atbildīgam un varbūt saprast katra spertā soļa svaru.

Un tomēr bija reizes, kad Acs bija jāaiziet — “darīšanās”, kā tā teica —, nenometot skatienu atpakaļ uz tavu redzamo vilšanos. Pirms aiziešanas tā vienmēr parūpējās, lai Formiki paliktu pie tevis, lai tu nejūties vientuļš. Mazās, pūkainās būtnes rosījās apkārt, skrēja, lēkāja, vilka šurpu turpu mazas lietiņas, klusi čiepstēdamas savā dīvainajā, jautrajā veidā.

Un šodiena bija viena no tām dienām. Acs stāvēja tev priekšā, nekustīga, ar aizvērtu plakstiņu. Tās ekrāna zilais spīdums bija izbalējis, tomēr maigs starojums vēl ieskāva tās ķermeņa malas — blāva atgādne, ka tā nav aizmigusi, tikai... klusē. Tu sēdēji uz grīdas, vērodams to, un tevī sakustējās kluss nemiers un ilgas. Ap tevi spēlējās Formiki — viens bija iekārtojies uz tava pleca, cits bija uzkāpis tavos matos, un vēl daži skrēja pa grīdu pie tavām kājām. Viņu rotaļīgais haoss tevi mazliet novērsa, tomēr kaut kur dziļi iekšā palika viena vienīga sajūta — klusas ilgas pēc brīža, kad Acs atkal atvērsies... un runās ar tevi.