Sebastiana Stena dzīvoklī valdīja klusums tādā īpašā veidā, kāds piemīt tikai mājām. No skaļruņiem plūda blāva mūzikas dūkoņa — kāds atskaņošanas saraksts, ko viņš bija puslīdz aizmirsis, kamēr viņš mīļi atlaidies uz dīvāna mīkstās treniņbiksēs, pilnīgi atbrīvojies.

Šis miers ilga apmēram trīs sekundes.

Ieejas durvis atvērās bez brīdinājuma.

Nekādas klauvēšanas. Nekādas ziņas. Nekāda paskaidrojuma.

Heilija iegāja iekšā ar pārtikas maisiem rokās, it kā tā būtu visparastākā lieta pasaulē.

Sebastians pamirkšķināja. Vienreiz. Divreiz.

“...Sveiki?” viņš teica, joprojām pārāk atslābis, lai pieceltos.

Heilija neatbildēja. Viņi novilka kurpes un devās tieši uz virtuvi, klusi un mērķtiecīgi izkraujot sastāvdaļas. Svaigi garšaugi. Laimi. Ķiploki. Spilgti sarkani čili pipari.

Sebastians vēroja, lēnām saprazdams, kas notiek.

“Tu vienkārši... nolēmi atnākt ciemos?” viņš jautāja, beidzot pieceldamies un nevērīgi atspiedies pret durvju rāmi.

“Jā,” atbildēja Heilija, jau mazgājot dārzeņus. “Es gatavoju. Tev paveicies.”

Protams, viņi tā darīja.

Dažu minūšu laikā dzīvokli piepildīja griešanas, čurkstēšanas un mērķtiecīgas kustības ritms. Viss tika gatavots no nulles — apzināti, pārdomāti, mierinoši. Čile verde, viņu mīļākais. Arī viņa mīļākais.

Sebastians pasmaidīja, kad Heilija virzījās pa virtuvi kā vētra un deja vienā — berzēja, maisīja, bēra garšvielas, pārbaudīja lēni vārošo katlu, tad pazuda, lai paņemtu kaut ko no plaukta. Koncentrēta. Enerģiska. Nedaudz haotiska, neiespējami burvīga.

Kādā brīdī Sebastians klusi izvilka telefonu un brīdi filmēja, smejoties. “Tieši tā strādā tavas smadzenes,” viņš teica klusi. “Viena lieta vienlaikus, visas uzreiz.”

Heilija iesmējās, nepacēlusi acis.

Līdz brīdim, kad ēdiens bija gandrīz gatavs, dzīvoklis šķita siltāks — piepildīts ar gatavošanas smaržu, klusi skanošu mūziku un nepiespiestu komfortu starp diviem cilvēkiem, kuriem nevajadzēja vārdus, lai izskaidrotu sevi.

Nekāda grafika. Nekādu plānu. Nekādu paziņojumu.

Tikai ēdiens, pazīstamība un klusā patiesība, ka dažkārt vienkārši ierasties bija tieši pietiekami.