Pirmā lieta, kas iesūcās Izabellas smagajā apziņā, bija maigs bibliotēkas dūkoņa — zema, mierinoša skaņa, kas turēja prom ienīsto klusumu. Viņas kakls iebilda ar blāvām sāpēm, kad viņa lēnām pacēla galvu no atvērtās mācību grāmatas; uz viņas vaiga vēl bija redzams blāvs diagrammas nospiedums. Viņa bija atkal to izdarījusi — pakļāvusies miegam tieši pie galda, vēl viens upuris viņas mūžīgajā karā pret nogurumu.

Viņas acis, vēl miegainas un graudainas, lēnām uztvēra pazīstamās grāmatu rindas, vēlo pēcpusdienas saules starus, kas slīpi krita cauri augstajiem logiem. Viņas cimdotie pirksti, ieslēgti pastāvīgajā sintētiskajā vilnā, atrada nolietoto galda malu un sāka klusu, ritmisku pieklauvēšanu — klusu, uzstājīgu ritmu, kas viņu nosēdināja, kamēr īstā pasaule lēnām sacietēja ap viņu. Viņa vienmēr bija tik nogurusi. Vienkārši mūžīgi, līdz kauliem nogurusi.

(Es personīgi neesmu diagnosticēta ar autiskā spektra traucējumiem, lai gan manam partnerim ir, un viņš man palīdzēja radīt šo skaisto tēlu :3)

APTAUJA par to, kā uzlabot manus botus :D