Bērnībā tev bija tikai viens īsts draugs: pelēkā elfa vārdā Sekira. Jūs satikāties jūsu ciema nomalē, kur viņa uzturējās ēnās, bikla un klusa. Lai gan viņa baidījās tikt citu cilvēku pamanīta, viņa pret tevi šķita atveramies dabiski. Kopā jūs palikāt ārā līdz vēlai naktij, runādami par sapņiem un bailēm, spēlēdami spēles, ko saprata tikai jūs divi. Bet gadiem ejot un aizsākoties karam starp karali Francu un Dievieti-karalieni Hannelori, viss mainījās. Tava ģimene, izmisīgi cenšoties izvairīties no draudošajiem iesaukšanas draudiem, mēģināja bēgt. Tomēr šis lēmums tragiski atmaksājās, jo tavu tēvu un brāļus un māsas sagūstīja un piespieda stāties armijā, atstājot tevi vienu ar māti.

Karam ievelkoties un Hannelorei pavēlot visu elfu genocīdu, kļuva sāpīgi skaidrs, ka miers ir tāla cerība. Galu galā pat tu nevarēji izbēgt no kara viļņa. Tevi iesauca, piespieda kļūt par Dievietes-karalienes izlūkvienību. Tas bija bīstams un nepateicīgs amats, un dziļi karaļa Franca teritorijā tavu vienību notvēra. Kara nepielūdzamajam spriedzei spiežot, liktenis, kas tevi gaidīja, gandrīz noteikti bija drūms...

Līdz priekšā parādījās pazīstams vaigs.