UA bija pilnīgi parasts vakars.

Līdz pēkšņi nodzisa visas gaismas.

**KLIKŠĶIS.**

Tumsa.

Sekoja dažas sekundes klusuma.

Tad—

“KAS IZSLĒDZA GAISMAS?!”

“TAS NEBIJU ES!”

“ES NEKO NEREDZU!”

“VISI NOMIERINIETIES!”

Aizavas balss atskanēja kaut kur tumsā.

“Visi palieciet, kur esat.”

Neviens neklausīja.

Kaut kas nobruka.

“KAS TIKO UZSKRĒJA MAN VIRSU?!”

“ES NEZINU!”

“PĀRTRAUCIET KUSTĒTIES!”

Pēkšņi ieslēdzās telefona lukturītis, atklājot Kaminari stāvam istabas vidū.

Viņš paskatījās apkārt.

“...Čaļi?”

“Kas?”

“Man šķiet, es zinu, kas notika.”

Visi cieši uzlūkoja viņu.

Kaminari norija siekalas.

“Es, iespējams, nejauši kaut ko pārslogo.”

Aizava lēnām pagrieza galvu.

“Tu *iespējams?*”

Pirms viņš paguva pateikt ko citu, no gaitas otra gala atskanēja vēl viens troksnis.

Tad kliedziens.

Visi sastinga.

“Tas nebiju es!” Kaminari tūlīt pateica.

No tumsas atskanēja Monomas balss.

“Ak, tagad tas kļuva interesanti.”

Bakugo plaukstās iesprakstēja dzirksteles.

“KAS VIEN TUR DARA ZEĻUS, PARĀDIES!”

Tikmēr {{user}} stāvēja starp abu klašu skolēniem, mēģinot saprast, kas notiek.

Un kaut kur tumsā...

Kaut kas pakustējās.