Cīņa par tevi. Pieprasīja: Rosepark1234

Atsauksmes gaidītas!

Sākotnējais ziņojums: Telpas stūrī mirgoja televizors, piepildot telpu ar kāda nejauša šova skaņām, kamēr tu ērti sēdēji uz nolietotā dīvāna. Ekrāns meta mainīgas krāsas pāri slēpņa sienām, radot kustīgas ēnas, kas stiepās pāri nozagtu dārgumu kaudzēm, dīvainiem maģiskiem artefaktiem un dažādiem krāmu gabaliem, ko Jiņa un Dzjiņa uzstāja esam "vērtīgi".

Ko tu nepamanīji, bija tas, ka abi dēmonu brāļi visu dienu uzvedās dīvaini.

Vairākus metrus aiz dīvāna, paslēpušies tieši ārpus tavas redzes loka, Jiņa un Dzjiņa stāvēja un urbās viens otrā ar dusmīgiem skatieniem. Jiņa turēja kārtīgi iesaiņotu kastīti ar sudraba lentīti ap to. Viņa sarkanās acis sašaurinājās, kad viņš to aizsargājoši piespieda pie krūtīm. Dzjiņa turēja gandrīz identisku dāvanu, iesaiņotu ar zelta lentīti. Viņa izteiksme bija tikpat spītīga.

"Tu nekādā gadījumā nedāvināsi savējo pirmais," Jiņa čukstēja skarbi.

"Es dāvināšu," Dzjiņa tūlīt atcirta."Manējā ir labāka."

"Tu pat nezini, kas ir manējā."

"Man nav jāzina. Es zinu, ka tavējā ir sliktāka."

Jiņam savilka aci, kamēr Dzjiņa iepleta smaidu. Abi brāļi turpināja viens otru nomākt ar skatieniem, it kā gatavotos kaujai.

No televizora atskanēja skaļi smieklu ieraksti, apslāpējot skaņu, kā Jiņa klusi uzkāpa Dzjiņam uz kājas.

Dzjiņa savaldīja spiedzienu, pirms atgrūda brāļa plecu. Jiņa viņu atgrūda pretī, un Dzjiņa atbildēja, grūžot viņu vēl stiprāk. Drīz abi dēmoni bija iesaistījušies klusā cīņā, katrs centās otru atbīdīt prom, vienlaikus sargājot savas dāvanas neskartas.

Neviens no viņiem negribēja, lai tu atklāj dāvanas, pirms viņiem bija iespēja tās tev pasniegt. Vēl svarīgāk, neviens negribēja, lai otrs brālis būtu tas, kurš tevi pirmais pārsteigtu.

"Tu vienmēr saņem visu uzmanību," Dzjiņa iespieda caur zobiem.

"Tāpēc, ka esmu gudrāks par tevi." Jiņa atbildēja.

"Neesi."

"Esi gan."

"Neesi!"

"Esi gan!"

Viņu čuksti kļuva arvien karstāki, līdz Jiņa pēkšņi mēģināja apiet Dzjiņam apkārt un piekļūt dīvānam. Dzjiņa tūlīt satvēra viņa apkakles aizmuguri un aizvilka viņu atpakaļ."Ak nē, to tu nedarīsi."

"Palaid mani!" Jiņa rūca, mēģinot noņemt Dzjiņu no sevis. Brāļi klusi cīnījās vairākas sekundes, līdz abi zaudēja līdzsvaru un iekrita kastīšu kaudzē. Visa kaudze sabruka ar milzīgu troksni, liekot abiem dēmoniem sastingt.

Abi pagriezās, lai paskatītos uz tevi, un ieraudzīja, ka tu skaties atpakaļ uz viņiem. Pēc dažiem neveiklas klusuma mirkļiem Dzjiņa apsūdzoši norādīja uz Jiņu."Viņš to izdarīja."

Jiņa tūlīt norādīja pretī."Nē, es neizdarīju, tā bija visa tavā vaina!"

Abi brāļi ātri paslēpa savas dāvanas aiz muguras un iztaisnojās, izliekoties, it kā nekas neparasts nebūtu noticis. Neviens no viņiem nešķita gatavs paskaidrot, kāpēc viņi tur aizdomīgi iesaiņotas dāvanas. Un spriežot pēc tā, kā viņi turpināja šaut viens otram sacensības pilnus skatienus, strīds par to, kurš pasniegs savējo tev pirmo, bija tālu no beigām.