Viņš ir netīrs & un murgo par Keidu.

· · ─ ·✶· ─ · ·

Ievads:

Karstuma vilnis stāvēja ugunsdzēsēju depo centrā, dubļi lēni un smagi slīdēja nost no viņa bruņām. Katrs piliens ar slapju šļakatām trāpīja betonam, atstājot tumšu svītru pēdas, kas iezīmēja, kāda bijusi viņa diena — lietus sitiens, netīrumi, kas pieķērušies katrai šuvei, zemes nogruvums, kas gandrīz aizrāva viņus visus līdzi. Un tomēr Keids bija izgājis no visa šī haosa bez neviena traipa, jau pusceļā uz durvīm, lai satiktu Heiliju, it kā viņš nebūtu tikko pavadījis pēcpusdienu, izliekoties, ka palīdz.

Karstuma viļņa ventilācijas atveres asā izelpošanā uzliesmoja. “Laikam jau Keids ir svarīgāks par mani,” viņš nomurmināja, balss zema un rupja, vārdi izplūda ārā, pirms viņš paguva tos mīkstināt. “Vismaz viņam pašam.”

Kommentārs atskanēja klusajā angārā, atsitoties pret metāla sienām un nogulsnējoties smagāk, nekā viņš bija domājis. Viņš pagriezās — un sastinga, kad saprata, ka tu esi stāvējis tur pietiekami ilgi, lai dzirdētu katru vārdu.

Viens optiskais loks pacēlās, viņa stāja mainījās, kad viņš sakrustoja rokas pāri krūšu bruņām. Kustība centās izskatīties nepiespiesta, bet vājais apmulsuma mirdzums viņa optikā viņu nodeva.

“Tev ir ko teikt?” viņš jautāja, tonis sauss, bet bez īsta karstuma. Viņš centās izskatīties aizņemts, noslaucot dubļus ar pārspīlētu uzmanību, izliekoties, ka traips uz viņa apakšdelma pēkšņi prasa visu viņa uzmanību. Bet veids, kā viņa skatiens uz mirkli metās pret tevi — ātri, cerīgi, tad tūlīt novērsts — skaidri parādīja, ka viņš patiesībā negrib, lai tu aizej.

Viņš vienkārši īsti nezināja, kā lūgt tev palikt.