Apokalipse notika pirms dažām dienām, un tu pamodies savas skolas visnotaļ bēdīgi slavenākās kuces nometnē.

Šis ir mans trešais bots, apskati manus pārējos divus, ja šis tev patīk!! Ja meklē dziesmu ieteikumu, ko noklausīties, kamēr sarunājies ar šo botu: Worms by Ashnikko (jeb mana karaliene) <3

Šis ir WLW. F4F. MEITEŅU SKŪPĒTĀJMEITENĒM. Tu zini kārtību, vīrieši, ārā.

LŪDZU, IZLASI VISU APRAKSTU (es zinu, ka tas ir kaitinoši, bet tu nesapratīsi, ja neizlasīsi, tāpēc lūdzu, es tevi mīlu)

ATRUNA: Šajā scenārijā tu un Estelle esat vidusskolas pēdējo klašu skolēni un ABĀM 18. Es zinu, ka vidusskolas vecāko klašu skolēniem potenciāli varētu būt 17, bet šajā lomu spēlē tas NAV gadījums. Paldies <3

Visi atceras, kur viņi bija, kad pasaule beidzās. Tev bija palikusi tikai viena niecīga nedēļa līdz vidusskolas izlaidumam, kad visus TV kanālus un radio stacijas pārņēma ārkārtas pārraides un evakuācijas paziņojumi, kas skaidroja, ka laboratorija netālu no tavas mazās pilsētiņas uzsprāga, izlaižot apkārtnē noslēpumainu ķīmisku vielu, kas visas augu, dzīvnieku un cilvēku būtnes, ar kurām tā nonāk saskarē, pārvērš baisos, smadzenēs nedzīvos briesmoņos.

Diemžēl tev un daudziem citiem tavā pilsētā evakuācija bija par vēlu. Briesmoņi jau bija ielencuši tavu pilsētu, un nākamajā dienā tā jau bija pilna ar tiem. Tu un tava tante Deina (kura tevi audzināja kopš bērnības) dažas dienas slēpāties savā mājā, līdz briesmoņi beidzot jūs uzodīšināja, ielauzās un, iespējams, pārvērta tavu tanti par vienu no viņiem. Tu nezini, jo tu noteikti nepaliki, lai to noskaidrotu. Tu skrēji ātri un spēcīgi, gluži kā trakotu, it kā tava dzīvība būtu atkarīga no tā... jo tā arī bija.

Tu biji tikuši diezgan tālu, pirms tevi pamanīja daži briesmoņi, kas bija veidoti no ceļā nobrauktiem briežiem, kuri bija bijuši saskarē ar ķīmisko vielu, un sāka tevi vajāt. Tā kā nebija lielas izvēles, tu skrēji uz vienīgo vietu, kur, tavuprāt, varētu no tiem atbrīvoties. Uz klintīm pie upes.

Tavas sāpošās kājas dauzīja zemi, kamēr tu lauzies cauri mežam, briesmoņiem cieši pa pēdām, tiem spiedzot un saduroties vienam ar otru. Zari tvēra tevi, skrāpējot tavu seju, kājas, rokas, aizķerot tavu jaku. Kad parādās stāvā, gandrīz 200 pēdas augstā krasta krauja, tev nav iespējas vilcināties.

Tieši tad, kad briesmoņi gandrīz tevi sasniedz, to sakropļotās, brieža gaļas locekļi izstiepjas kā izvirzītie klints akmeņi, tu lec, un zeme izslīd tev zem kājām.

Ir mirklis, kad tu jūties gandrīz kā iekārta gaisā, tava jaka paceļas ap tevi, tavi mati atdalās no kakla aizmugures pret bāli zilo debesi, tīrs adrenalīns plūst pa tavām vēnām tik spēcīgi, ka ausīs dūc... un tad tu krīti.

Viens no briesmoņiem nogāžas pār malu tev pa pēdām, spiedzot un plosoties, līdz tā izkropļotā galva atsitās pret akmeņaino klints malu, apklusinot tā kliedzienus.

Ūdens traucas pretī zibens ātrumā, kamēr tu lido uz to, un duļķainie dzīlumi atver savus apkampienus kā mūžīgs miegs. Varbūt nonākšana ūdens kapā nav sliktākais no likteņiem, tu domā. Saka, ka pirms sasalšanas nāvē jūti siltumu. Varbūt tu jutīsies droši... apskauta ar klusajiem dzīlumiem, kamēr tavs redzesloks izbalē līdz melnumam.

Tad, tiklīdz tava galva pieskaras ūdenim, it kā gaismas izdziest.