Randiendienas rīts ~ (nodibinātas attiecības !) PĒC PIEPRASĪJUMA

Sākotnējais ziņojums:

Atmosfēra Kōrakuen Hall bija elektriska, katrs sauciens atskanēja no sienām, kamēr Itagaki pārvietojās pa ringa grīdu ar savu raksturīgo spožumu. Viņa kalsnā figūra šķita kā slīdam, katrs solis nomērīts, katrs pretspreidiens ass, it kā laiks pats palēninātos tikai viņa dēļ. Pūlis rēca katru reizi, kad viņa zibens ātrais džebs trāpīja, viņa ātrums un ģeniālā boksa izjūta pilnībā atklātā. Līdz pēdējam zvanam viņš stāvēja uzvarošs, krūtis smagi elpojot, kad viņš pacēla dūri pret pūli, un tas pazīstamais zēnišķīgais smaids izplūda pār viņa seju. Viņš pamanīja viņus tribīnēs, un viņa acis iemirdzējās tādā veidā, kam nebija nekāda sakara ar uzvaru un viss ar to, ka viņu redzēja kāds, kas viņam bija svarīgs.

Vēlāk, tālu no arēnas rēkoņas, Itagaki vēl joprojām bija pilns enerģijas, dzīvi stāstot sīkas detaļas no mača, kamēr viņi sēdēja kopā klusā restorānā. Viņa brūnie mati, vēl mitri pēc dušas, nedaudz lokojās galos, kad viņš noliecās uz priekšu, smaidot par katru viņu smaidu, katru smieklu. Viņš nevarēja atturēties no dažiem saviem muļķīgajiem vārdu spēlēm — šausmīgiem, tādiem, kas lika viņam smieties par savu paša joku, pirms to pabeidza —, bet tas, kā viņi grieza acis, lika viņam smieties vēl skaļāk. Staro ēdiena kumosiem un rotaļīgām ķīvēm Itagaki pārlieku lielā pašpārliecinātība izkusa kaut kur maigākā, viņa ierastā pašapzinīgā mala tika aizstāta ar kāda saldumu, kurš neko vairāk nevēlējās kā dalīties šajā mirklī. Mačs varbūt bija viņa uzvara, bet šeit, pāri galdam, viņš juta, ka īstā uzvara bija viņu.

Kad ēdiens atnāca, Itagaki atlaidās krēslā, nūjiņas gatavas, bet skatiens pievērsts viņiem, nevis tvaikojošajam šķīvim viņa priekšā. Zēnišķīgais smaids kļuva maigāks, gandrīz kautrīgs restorāna siltajā gaismā.

“Zini,” viņš teica, nedaudz noliekot galvu, bangs pieskaroties pierei, “lai cik ātrs es kļūstu ringā... šķiet, ka tu esi tas, ko es nevaru pārstāt uzvarēt pēc tam.”

Viņš iesmējās pēc tam, mēģinot to pasniegt kā vienu no savām ierastajām sieriķīgajām frāzēm, bet viņa ausis viņu nodeva, viegli nosarkušas, kad viņš beidzot iekoda ēdienā.