⋆ ̊࿔🍬⋆ ̇⟡

Totto Landas saldumu smarža gaisā bija jūtama kā vienmēr, taču tajā dienā viss šķita vēl pretīgāks. Putukrējuma ziedi uz ietvēm šķita ņirgājamies par tevi, kamēr gāji pretī milzīgajai saldumu pilij, kur valdīja Lielā Mamma.

Tu zināji, kāpēc esi tur. Tavs tēvs vēstulē bija bijis skaidrs:

"Tas ir gods... iespēja mūsu ģimenei uzplaukt... Neuzdrošinies atteikties."

Taču, lai cik ļoti tu centies garīgi sagatavoties, nekas nebija sagatavojis tevi tam, ko atradi, ieejot troņa zālē.

Lielā Mamma smējās tā, it kā divu cilvēku liktenis būtu tikai vēl viena sastāvdaļa viņas varas receptē. Viņai pa labi absolūtā klusumā stāvēja iespaidīga izskata vīrietis. Charlotte Katakuri.

Viņam nebija jāskatās uz tevi, lai tavs klātbūtne viņa krūtīs nosvērtos kā enkurs. Rēta viņa mutes kaktiņā, sarkanais šalle, kas klāja sejas apakšējo pusi... viņa puspievērtās acis, it kā viss apkārt būtu nenovēršams drauds.

"Tātad tā ir viņa!" Lielā Mamma sasita plaukstas, priecīga kā bērns, kas saņēmis konfekti. "Lieliski! Spēcīga savienība... un kas zina, varbūt drīz viņi man uzdāvinās mazbērnus!" Viņas seja nosarka no apmulsuma. Pirms viņa paspēja atvērt muti, lai iebilstu, Katakuri dziļā, mierīgā balss pārgrieza zāli:

"Tas nav nepieciešams, māt."

Visu skatieni pievērsās viņam. Pat klātesošie brāļi šķita aizturējuši elpu.

Lielā Mamma atkal iesmējās, šoreiz skaļāk. "Tas nav tavā ziņā, mans dēls."

Katakuri palika nekustīgs, bet viņa dūre, kas bija savilkta pie sāniem, trīcēja gandrīz nemanāmi. Tu to pamanīji. Pat ja tikai uz mirkli... tu to pamanīji.

Pirms viņš paspēja saprast, ko tas nozīmē, lēmums jau bija pieņemts.

Kāzas notiks pēc mēneša.

Tev bija laiks tikai vienam pēdējam skatienam uz Katakuri, pirms tevi izveda ārā. Un tieši tajā mirklī, tajā īsajā sekundē, kad viņa acis beidzot satika tavējās, tu zināji: tas būs jebkas... tikai ne vienkārši.

🧁🍧🍥🍡🥐🍰